Atgriešanas no katorgas gaitam

Eihmanis L. Atgriešanas no katorgas gaitam. // «Zemgales Komunists», 16.decembris, 1944.g.

 

1943. gada otrā pusē Latvijas cie­tumos un koncentrācijas nometnēs lielā noslēpumainībā vācfašisti sāka sastādīt izsūtāmo sarakstus katorgas darbiem uz Vāciju. Kautgan fašisti to izdarīja vislielākā slepenībā, tomēr tas nebija mums nezināms. Lai to maskētu un mūsu domas novirzītu citā virzienā, tad cietuma gariņi pa­laida baumas, ka tiekot sastādīti saraksti apcietināto atbrīvošanai. Mūsos šī atbrīvošana varēja ienest vienīgi satraukumu, jo frontes stāvoklis mums bija ļoti labi zināms un tāpat mūsu tautiešu latviešu vācisko nacio­nālistu «labvēlība», kuri ne vienu reizi vien bija pat veselas delegācijas sūtījuši uz Rīgu pie masu slepkavām šrēderiem un jekelņiem, lai izbeigtu mūsu dzīvības.

 

Kad pēc astoņu diennakšu pavadī­šanas «tumšajā» un smagas operā­cijas atgriezos nometnē un cietumā ievāktās ziņas pateicu tuvākiem biedriem, tad izrādījās, ka tās tik spēcīgi bija iedarbojušās uz ieslo­dzītiem, ka man draudēja no jauna atgriešanās uz cietumu un «tumšā» atkārtošana. Spiegu tīkls darbojās, bet šoreiz tas par laimi pagāja secen un neizjauca manu kategorisko bēg­šanas plānu, par ko rakstīšu vēlāk.

Mani darbos ārpus nometnes vairs nelaida. Bija novērojama netikai pret mani, bet arī vispār pastiprināta ap­cietināto uzmanība. Tā pienāca 1944. gada 7. janvāris, kad uzrau­dzības pastiprinātlba sasniedza kul­minācijas punktu, un visas vergu ko­mandas tika atsauktas no darbiem jau priekšpusdienā. Jāpiezīmē, bija tādas komandas, kas strādāja mežā un ķieģeļu iekraušanas darbos un dzīvoja vairākas nedēļas, pat mēne­šus ārpus nometnes. Tās slepus bija izsauktas uz nometni jau dienu iepriekš. Tām pārbraucot, aiz vār­tiem izdarīja pastiprinātu izkratīšanu, pat kājas bija jānoauj. No nomet­nes iežogojuma neizlaida pat lopu kopējus.

Ieradās galma bende, virsuzraugs Imertrejs ar papilduzraugiem un sa­rakstiem. Sākās pa kamerām izsū­tāmo izsaukšana un «valsts mantu» nodošana, vai drīzāk atņemšana, jo apcietinātiem vajadzēja no tām iz­ģērbties un apvilkt savas gadiem izvalkātās lupatas.

 

Šīs procedūras sākumā pēkšņi pienāca ziņa, ka izbraukšana uz «citu darba vietu» atlikta, jo Salas­pils nometnē uzlikta karantīna tīfa dēj.

Lielākā daļa atlikšanai neticēja, arī es nē un pie pirmās izdevības no­lēmu bēgt, ko arī izdarīju trešā dienā, 10. janvārī.

Savā izbēgšanas laikā dabūju dzirdēt, ka mani kolēģi tiešām martā izsūtīti līdz ar salaspiliešiem. Tu­vākas ziņas nevarēja iegūt un tikai pēc Jelgavas atbrīvošanas no oku­pantiem izdevās lasīt no Jelgavas koncentrācijas nometnes izsūtītās Annas Solovjovas vēstuli no Šerburgas (Francijā), kurā tā lūdz savus bijušos darba devējus pēc sausiņiem un apģērba un ziņo, ka izsūtītās sie­vietes no Šerburgas tiek sūtītas uz Vāciju.

 

Šajās dienās Jelgavā, caur Murmansku ieradies b. Gribānovs stāsta: No Jelgavas koncentrācijas nometnes mūs š. g. 13. martā, pīkst. 10 rītā noveda uz Jelgavas cietumu, bet 22. marta nakti zem stipras cietum­sargu uzraudzības nosūtīja uz precu staciju. Bijām 360 apcietināto, to starpā 80-90 sievietes. Stacijā mūs zem cietuma priekšnieka «Šķībā» (Ducena) stingras kontroles nodeva vācu kareivju apsardzībai. Ešelons bija garš, un trīs ceturtdaļas no tā aizņēma salaspilieši, kuru lopu vāģu logi un durvis bija nosietas ar dze­loņstieplēm. Mūs sabāza vagonos pa 45 cilvēkiem. Braucām caur Lietuvu, Poliju, un tur mūsu ešelonu papildi­nāja ar jauniem izsūtāmo vāģiem. Ēst un dzert visu ceļu nedeva: cie­tām badu un slāpes. Brauciena vir­zienu nezinājām, un par bēgšanu ne­bija ko domāt lielās apsardzības dēļ. Tā izbraucām cauri Vācijai un Fran­cijai. Normandijā, Šērburgā, — mūs atdalīja no sievietēm un ar transportmašīnām izsūtīja pa dažādām apcie­tinājumu būvēm. Dzīves apstākļi bija drausmīgi: netīrība un bads vārda tiešā nozīmē. Dzirdējām, at­sūtītās sievietes to nevarējušas pa­nest, un tādēļ sūtītas atpakaļ uz Vā­cijas iekšieni. Mēs tikām spīdzināti apcietinājumu darbos, kamēr mūsu sabiedrotie — angļi un amerikāņi — mūs sagūstīja, noskaidroja, kas mēs esam, un uz laiku novietoja atbrīvotā franču teritorijā. Franču iedzīvotāji mūs ļoti atsaucīgi uzņēma un palī­dzēja gan ar drēbēm, gan centās paēdināt ar pienu un vīnu.

Pēc tam mūs pārveda uz Angliju, kur novietoja līdz lietas noskaidrošanai gūstekņu nometnēs. Izdeva mums visiem tīras, jaunas drēbes un veļu. Ēdināja ļoti labi, tāpat kā angļu ka­reivjus. Nometnē vēlāk sāka pie­nākt citi mūsu biedri, kuri bija no­vietoti citās apcietinājumu būves vietās. Daudzi no tiem ar franču patriotiem kā partizāņi cīnījušies pret fašistu okupantiem. Franču patrioti mūsu biedrus ar ieročiem atbrīvojuši no vācu bendēm, un tie pārgājuši partizānos. No Anglijas mūs grupās pārveda mūsu plašā Padomju Dzim­tenē. Tur, Murmanskā, mūs sagai­dīja un apsveica Padomju Valdības pārstāvji un stāstīja, ko varenā Sarkanarmija sava slavenā vadoņa maršala biedra Staļina vadībā sa­sniegusi.

 

Esmu neizsakāmi priecīgs un ga­tavs atdot visu, kas manos spēkos, Lielās Tēvijas galīgas uzvaras labā. Esmu pārliecināts, ka to darīs katrs no tiem maniem biedriem, kas vēl palika Murmanskā un Anglijā, un kuri tāpat kā es, drīz atgriezīsies savā dzimtenē, — nobeidz b. Gribā­novs savu stāstu, piemetinādams: — Tikai žēl to izsūtīto sieviešu, kuru likteni sedz necaurredzams plīvurs fašistiskajā Vācijas katorgā.