Māte un bērns zvērcilvēka nagos

 

 

1943. gada vasarā, kad Rīgas apstādījumos un rotaļlaukumos simtām mātes izveda jūnija saulē savus bērnus, nepilnus 20 km no Rīgas pa pelēku un netīru baraku tumšajiem logiem skumji raudzī­jās bālas, bada izmocītas bērnu sejas. Viņu acis zvīļoja drudžainā spīdumā, kādu iegūst neremdinā­tās alkās pēc maizes. Aiz logu stik­liem viņi izstiepa rokas un lūdza maizi katram, kas gāja barakai ga­rām. Neviens viņiem to nepa­sniedza. Šo nelaimīgo vietu sauca par Salaspils nometni.

Kādu noziegumu bija izdarījuši mazie, ieslodzītie bērni?

Kad vācieši tīrīja «nāves joslu» un nošāva katru, kas dažās minū­tēs savas mājas neatstāja, mātēm laimējās cauri ložmetēju ugunīm šos bērnus no degošām sādžām iz­nest Uz rokām. Pēc tam pātagu un suņu pavadībā sākās viņu ceļš no Ļeņingradas, Kaļiņinas, Vitebskas un Orlas apgabaliem uz rietumiem, gan kājām, gan lopu vagonos, izsalkumā un slāpēs līdz Salaspilij. Pēc garā un grūtā ceļojuma mātes un bērni te mira lēnā bada nāve.

Redzot savu bērnu bojā eju, mātes izmisumā skraidīja pa barakām kā satrauktas skudras. Lai bērni nenomirtu pirmie, viņas tiem at­deva arī savu maizes šķēli un, cie­šot pilnīgu badu, kļuva vārgas un pelēkas. Mātes vēlējās mirt reizē ar saviem bērniem.

To novēroja vācieši. Mātes ne­drīkstēja nomirt. Tās pēc karantī­nas bija jāsūta uz Vāciju verdzībā. Vācieši nekavējoties atrada atri­sinājumu: bērnus mātēm atņēma. Ar varu tos izrāva mātēm no ro­kām, novietoja atsevišķā barakā vai aizveda ar auto nezināmā vir­zienā.

 

Mātes šo momentu pārdzīvoja traģiski. Krampjaini sažņaugušas bērnus rokās, viņas tos negribēja atdot nevienam.

Pātagas sitienu un kliedzienu izbiedēta, kāda māte krita vācie­tim pie kājām. Mātes mīlestība piespieda tai pazemoties. Viņa ap­kampa un skūpstīja necilvēka zā­bakus, bet tas nelaimīgo atgrūda ar kājas spērienu un ilgi vēroja savus spožos zābakus, vai asinis un asaras nav atstājušas kādu traipu.

Zaudējusi bērnu, māte sāpēs plēsa matus un vārtījās nometnes smiltīs.

«Mitja, mans Mitja!» — viņa vaimanāja, — «negribu dzīvot bez tevis».

 

Vācietis pamāja ar pātagu nā­košai. Slaida, melnmataina māte turēja uz rokas gadu vecu puisīti. Viņa pienāca strauji un droši ska­tījās vācietim sejā. Tumšās acu skropstas slēpa bezgalīgu mātes mīlestību un neizsakāmu ienaid­nieka nicināšanu.

«Jūs šāvāt un dedzinājāt, — es viņu izvilku no uguns», — jaunā māte teica, un ar apdeguma brū­cēm klātām rokām piespieda bēr­nu pie krūtīm. — «Viņš pieder man, — miršu reizē ar viņu!». Vā­cietis teikto nesaprata un arī ne­vēlējās saprast. Viņš nometa ciga­reti, atlauza mātei rokas un bērnu izrāva. Ar zibenīgu roku kustību māte atdabūja bērnu atpakaļ..

 

«Neatdošu!» — viņas balss ska­nēja droši un nepiekāpīgi.

Vācietis pasmīnēja. Soli atkā­pies, viņš cirta ar pātagu. Sitiens skāra māti un bērnu. Mātes acīs iezibejās zobena spīdums. Badā nogurušās rokas pielija ar izmisu­

ma spēku. Spēcīgs pliķis ietriecās vācieša tuklajā sejā. Zibenīgi se­koja otrs, trešais. Ar dzelžainu roku māte ieķērās šārfīrera spo­žajās lanckās un, pirms viņš atjē­dzās, tās jau gulēja nometnes smiltīs.

Tad māte sabruka. Viņas žokli ķēra vācieša dūre. Viņa nokrita, neizlaižot savu dārgumu no rokām. Viņu aizvilka pa zemi kā koka gabalu un iesvieda zilajā auto kopā ar pārbiedēto, raudošo bērnu. Uzticamās mātes liktenis bija iz­šķirts. Bet viņa tomēr palika kopā ar bērnu, kaut arī zilajā mašīnā.

 

Autobuss bija pieblīvēts ar at­ņemtajiem bērniem. Bērni raudāja un sauca pēc mātēm. Mātes izmi­sumā, vāciešu trenktas un kājām spārdītas, skraidīja apkārt mašīnai un šķiršanās sāpēs sabruka pie auto kāpšļiem, apkampa auto ri­teņus. Tikai tad, kad zilā mašīna atstāja dzeloņstiepļu iežogoto lau­kumu, tās lēnām kā pēc zaudētas kaujas vilkās atpakaļ uz savām barakām. Šādas ainas ar zilo ma­šīnu turpinājās visu vasaru. Bēr­nus aizveda, bet mātes, kolonās sa­rindotas, aizdzinauz Vāciju ver­dzībā. Vairākas mātes no lieliem pārdzīvojumiem zaudēja prātu. Grūtnieces dzemdēja nelaikā un novājinātā organisma dēļ mira reizē ar jaunpiedzimušajiem. Zi­lajam auto darbu atviegloja fašistu sabiedrotais — bads. Salaspils no­metnē guldīts liels skaits badā mirušo bērnu. Vairākas reizes die­nā no bērnu barakām uz kapiem ceļoja balts koka šķirsts. Katrā gājienā ar šķirstu aiznesa 5-6 mazos, kamēr barakās nepalika neviena bērna, kas dienu un nakti turētu izstieptu roku pēc maizes.