Pirmie četri atgriezušies

Veldze H. Pirmie četri atgriezušies. // «Cīņa», 25. septembris, 1947.g.
 
 
Kas notiks ar pārējiem 129 bijušā Majoru bērnu nama Iemītniekiem?
 
Kad vakar agrā rīta stundā Rīgai tuvojas Maskavas-Rīgas vilciens, uz perona to gaidīja pulciņš cilvēku ar krāšņiem rudens ziediem. Gaidītāju vidū bija 3 mātes, kas piedzīvoja vie­nu no vispriecīgākajiem brīžiem savā dzīvē: atguva savus bērnus, kuru dēļ garas bezmiega naktīs bija izraudājušas daudz bēdu asaru.
Laikam tāpēc, ka drosmīgie Liepā­jas, vīri 1941. gada karstajās junijdienās ar neredzētu varonību aizstāvējasavu skaisto pilsētu pret vācu fašis­tiskajiem iebrucējiem, vācu okupantuterors pēc Liepājas ieņemšanas bijasevišķi zvērisks. Jau kopš pirmajāmLiepājas krišanas dienām Raiņa par­ka zālājus un jūrmalas kāpu smiltissārtoja tūkstošu nevainīgu padomjucilvēku asinis. Cietumi bija pār­pildīti, un cauri to mūriem lauzāsšaustu un spīdzinātu cilvēku vai­manas.
 
Vienā no šiem cietumiem iemeta arī Helenu Rachvalovu, Zinaidu Možarovu un Tatjanu Gurtovaju. Viņunoziegums bija tas, ka viņu vīri kāPadomju Armijas virsnieki bija de­vušies aizstāvēt savas Dzimtenesgodu un neatkarību. Visām trijām sie­vietēm uz rokām bija zīdaiņi. Arīaiz viņiem aizvērās cietuma vārti...
Ritēja moku pilnas dienas, nedē­ļas, mēneši. Bet briesmīgākais vēlbija tikai priekšā: nolēmuši nosūtītnelaimīgās mātes uz Salaspils nomet­ni, hitlerieši 1942. gada 5. sep­tembrī iebruka viņu kamerā un var­mācīgi atņēma viņām bērnus.
No Salaspils H. Rachvalovu, Z. Možarovu un T. Gurtovaju aizdzina nā­ves nometnē uz Vāciju. Cerībā vēlkādreiz redzēt savus mazajos, viņasizturēja visas fašistiskās katorgasmokas un 1945. gada pavasarī sagai­dīja ilgoto brīvību.
 
Atgriezušās Padomju Latvijā, ne­laimīgās mātes uzsāka savu nolaupītobērnu meklēšanu. Majoru bērnu na­mā viņas uzzināja, ka viņu bērni līdzar pārējiem šā nama iemītniekiemaizvesti uz Vāciju. Bērnu meklēšanuuzsāka arī Latvijas PSR Veselībasaizsardzības ministrija un citas iestā­des, bet no okupētās Vācijas rietumuzonu iestādēm par bērnu likteni ne­ko uzzināt neizdevās.
Šā gada pavasarī no okupētās Vā­cijas angļu zonas dzimtenē atgriezāsIrene Asare-Fiļipova, kuru okupantibija aizdzinuši piespiedu darbos uzVāciju. Pēc Vācijas sakāves, viņabija strādājusi evakuētajā Majorubērnu namā un sīki zināja pastāstītpar svešumā aizvesto bērnu likteni.Izrādījās, ka vācieši Majoru bērnunamu evakuējuši uz Hafkrugu. Kadto okupējuši angļi, bērni pārvietotiuz bāreņu patversmi Klingenbergā,12 km no Libekas, un nodoti angļuSarkanā Krusta pārziņā. No Majo­riem evakuēti pavisam 133 bērni, ku­ru vecākus vācieši vai nu nošāvuši,vai turējuši ieslodzītus koncentrācijas nometnēs. Hafkrugā bērni atradušiesUNRRA ziņā, bet angļu SarkanajamKrustam Klingenbergā nodoti ar uz­devumu — nosūtīt tos uz dzimteni.
 
Taču velti mātes gaidīja savus mī­luļus. Vēl 2 gadus pēc miera iestā­šanās viņus joprojām aizturēja sve­šumā, tālu no mātēm, mājām, dzim­tenes. Kaut gan angļu iestādēm bijaļoti labi zināms, ka visi Majoru bērnunama iemītnieki aizvesti uz Vācijuno Latvijas, īpaša angļu komisija, arangļu pilnvaroto komisāru Šlezvig-Rolšteinas provincē Allinu priekš­galā, pieprasīja sevišķus pierādīju­mus par katra bērna vecākiem, tau­tību u. tml.
Līdz šim šo „pārbaudi" izdevies izturēt tikai četriem (!) no 133 varmā­cīgi aizvestajiem padomju pilsoņubērniem. Tie ir — Viktors Rachvalovs, Vladimirs Možarovs, NikolajsGurtovajs un Viktors Muchamedovs.Trīs pirmie savas mātes pēc 5 ga­diem atguva vakar Rīgas stacijā, betViktors Muchamedovs kopš dažāmdienām arī jau atrodas pie savas mā­tes Maskavā.
 
Kad dzimtene un piederīgie sagai­dīs pārējos 129?
Majoru bērnu nama pārzine ZelmaVītiņa, kas atteikusies uz Vāciju eva­kuēties, saglabājusi Majoru bērnunama dokumentāciju. No tās re­dzams, ka no aizvestajiem 133 bēr­niem 67 ir latvieši, 51 — krievs, 8 —ebrēji-, 6 — poļi un 1 — čigāns. Visušo bērnu vecāki ir padomju pil­soņi! Vai ar to nepietiktu, lai bezgala daudz izcietušos, tuvinieku mī­lestībai un savai dzimtenei atrautosbērnus jau sen atsūtītu atpakaļ uzturieni, no kurienes viņi varmācīgiaizvesti svešumā?
 
Ir taisnība, daudziem no viņiemvecāku vairs nav. Tos nobendējušifašistiskie iebrucēji Bet vai tāpēcviņi, ko liktenis jau tik smagi pie­meklējis, nolaupot viņiem vecākus,sodāmi vēl smagāk, atņemot viņiemarī pārējo tuvinieku un viņu dzim­tenes mīlestību?
Padomju cilvēkiem šāda rīcība navsaprotama. Ceram drīzumā dzimtenēsagaidīt arī pārējos 129 mazos pa­domju pilsoņus.
 
H. Veldze