Salaspils nometnes bērni

 

 

Radiopārraidē Gadsimta griežos Kurzemes priekšpilsētas Politiski represēto kluba vadošais darbinieks kategoriskā formā izteica savu vie­dokli, ka būtu nepareizi pie politiski represēta­jiem pieskaitīt Salaspils nāves nometnē bijušos bērnus, pamatojot, ka viņi nometnē ir pavadī­juši dažas dienas, bet tālākais liktenis šiem bērniem saistās ar bāreņu dzīvi ārpus Salaspils nometnes.

 

Varētu piekrist tam, ka daļai Salaspils bērnu tāds ceļš arī bija. Konkrētus gadījumus es nezi­nu. Taču piekrītu tiem faktiem, kurus atspogu­ļoja aculieciniece Solomeja Vaišļa rakstā Nevaru rakstīt bez sāpēm (Cīņa, 1990.gada 15.jūnijs). Da­žus vārdus teikšu par sevi, jo Šajā nāves nomet­nē arī es biju.

Mūsu ģimene (tēvs, māte, trīs bērni, ve­caistēvs un vecāmāte) 1943. gada 25. augustā tika apcietināta, kad dzīvojām vienā no Lat­gales mazpilsētām, un ar dzeloņstieplēm režģotā lopu vagonā nosūtīta uz Salaspils no­metni. Galapunktā mūs sagaidīja karavīri ar suņiem un automātisko ieroču šāvienu kār­tām (droši vien iebiedēšanai), sarindoja ko­lonnās un konvojēja uz kādu iežogotu lauku­mu. Tur, karavīru apsargāti, vairākas dienas pavadījām zem klajas debess. Pēc tam mūs izvietoja barakās un katram ierādīja savu vie­tu daudzstāvīgajās nārās. Par piedzīvoto varē­tu stāstīt sīkāk. Taču minēšu tikai to, ka pir­mie nāves nometnē lielā skaitā mira bērni. No šīs nometnes Latgales bērnus, kas vēl bija palikuši dzīvi, izlaida 1944. gada augustā. Tur­pmākie mūsu ģimenes locekļu ceļi bija atšķi­rīgi un pat sniedzās līdz Vāczemei.

 

Ar teikto gribu pievērst uzmanību tam, ka radiofonā no Politiski represēto kluba bied­ra par Salaspils nometnes bērniem izskanē­ja vienpusīga informācija.

Esmu ticies arī ar citiem cilvēkiem ar politiski represētā apliecību kabata, kuri ir dienējuši Salas­pils nometnē kā fašistiskās Vācijas armijas kara­vīri. Pastāstot viens otram savus dzīvesstāstus, precizējam notikumu detaļas, baraku numurus utt. Atsveicināmies ar abpusēju sirsnīgu rokas­spiedienu.

 

Nobeigumā gribu teikt, ka jēdziena Salaspils nometnes bērni saturu veido gan vēstures, gan juridiskās, gan ētiskās kategorijas. Šajā proce­sā ieslēdzas bijušie jaunekļi - karavīri un no­metnē ieslodzītie. Visi mēs runājam latviešu valodā. Arhīvos ziņas par Salaspils fenomenu fašistiskās Vācijas okupācijas posmā ir ļoti na­badzīgas. Bet okupācijas seku jautājumi jārisi­na ari šajā jomā.

Cienījamie varasvīri un profesionāļi likum­devēji, pieņemot lēmumu par Salaspils nāves nometnē bijušajiem bērniem, uzklausiet abas puses! Latvijas tauta ir daudzveidīga un raiba kā dzeņa vēders.

A. Miltiņš Rīgā