Pēteris Ķiķauka (1886-1967) (LU profesors)
Pētera Ķiķaukas[1] (Петр Андреевич Кикаук[а]; Πέτρος Κικαύκας) dzimšanas apliecības kopijā № 79, kas izsniegta Minskā 1891. g. 19. iv, atzīmēts, ka Pēteris, būdams Andreja Ķiķaukas (1843-1896) un viņa sievas Mades (dzim. Lamanis, 1854-1932) likumīgi dzimušais dēls, nācis pasaulē Minskas (Минская губ.) guberņas Mihanovičos[2] pie Minskas pilsētas 1886. g. 16. xi (pēc v.st.; pēc j.st. – 28. xi) un kristīts 1886. g. 14. (27.) xii (apliecību izdevis Minskas guberņas luterāņu mācītājs Adrians Sulcs).
Gadus piecus pēc Pētera dzimšanas Ķiķauku ģimene pārceļas uz Kurzemes (Курляндская или Митавская губ.) guberņas Ilūkstes apriņķi (tag. novadu), un tēvs Andrejs, tāpat kā Mihanovičos, strādā par dzelzceļa pārbrauktuves uzraugu. Tā atradās kādus 6 vai 7 km (vai apm. 4 km pa dzelzceļu) no Eglaines iepretim Grīnvaldes (Vecgrīnvaldes) muižai:[3] «Mūsu dzelzceļa būda atradās iepretim Grīnvaldes muižai».[4] Bijušo laiku dzelzceļu pārraugu dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā liekas, šobaltdien vairāk nav saglabājušās,[5] taču vismaz līdz 20. gs. 90. gadu sākumam minētajā vietā atradās dzelzceļa pārbrauktuve un tās aprūpētāju dzīvojamā māja, kas šajā vietā pārvesta no citurienes 20. gs. 30. gados, kā arī dažas saimniecības ēkas.[6] Eglaine ar ievērojamo Lašu draudzi un baznīcu, kurā kādreiz darbojies arī Vecais Stenders, ir Pētera Ķiķaukas pirmā dzīvesvieta vēlākās Latvijas teritorijā.[7]
Dažus gadus vēlāk saime pārceļas uz Vitebskas (Витебская губ.) guberņas Daugavpils (tagadējo Krustpils) apriņķi (tag. novadu; Двинский уезд), kur netālu no Kreicburgas (Крейцбург; vēl. Krustpils) Ungurmuižas (tag. Vīpes) pagastā Pētera tēvam Andrejam un viņa pusbrāļiem pie Plošu ezera (arī Plašu ez., pl. 3,8 ha, lielākais dziļums 5 m) piederēja neliels zemes gabals ar vairākām dzīvojamo un saimniecības ēku grupām (acīmredzot katram no pusbrāļiern atsevišķi), kurām bija (un iespējams vēl ir) viens kopīgs nosaukums – Ezerķiķaukas (tās daļēji ir saglabājušās līdz mūsu dienām; P. Ķiķaukas dzīvojamā māja ir nodegusi, tās vietā uzcelta jauna).[8] Ungurmuižas Ezerķiķaukas ir Pētera Ķiķaukas otrā dzīvesvieta Latvijā. Tur aizsākas viņa pirmās skolas gaitas; tur tiek iepazīti pirmie smagie zaudējumi: Pētera 9. dzīves gadā mirst viņa tēvs[9] un pēc kāda laika arī garīgais un materiālais atspaids vecākais brālis Jānis.
2001. gada 17. viii P. Ķiķaukas jaunākais dēls Gundars Ķiķauka (dzim. 1931. gada 9. xii; dzīv. Kanādā) ar savu dzīvesbiedri Vīpes pagasta Ezerķiķauku senkapos uzstādīja piemiņas akmeni tēvam un Vīpes pagastnamā, kur (vismaz bija) iekārtots mazs LU profesoram veltīts muzejs, ir atstātas piemiņai dažas P. Ķiķaukas fotografijas un dažādi dokumenti, manuskripti un dažas viņa personīgās lietas. T.p. laikā LU vēstures muzejam (Irēnai Ondzulei) tika nodotas P. Ķiķaukas sarakstītās grieķu gramatikas grāmatas.[10] Šo informāciju 2011. gada 17. i ar e-vēstules starpniecību saņēmu no Gundara Ķiķaukas.
Kādā vasaras svētdienā Pēteris, būdams jau Jēkabmiesta (tagadējās Jēkabpils) sešgadīgās pilsētas skolas audzēknis, viesojas pie mātes radiem. Aplūkodams istabas kaktā uz plaukta saliktās grāmatas, zēns pamana krievu valodā sarakstītu sējumu, kurā pazīstamie burti un vārdi mijas ar vēl neredzētām zīmēm. Tā ir sengrieķu valodas gramatika (iespējams pat, ka 1890 gadā Pēterburgā izdotā rīdzinieka E. Kurca un pēterburdznieka E. Frīzendorfa Grieķu gramatika ģimnāzijām, kas tajā laikā Krievijas ģimnāzijās bija visumā populāra). Kad viņš jautā radiniekiem, vai drīkst to paņemt, tie atbild, ka tā esot nevajadzīga grāmata.[11] Turpmāk tas, kas citiem jo bieži šķitīs nederīgs un vairākumam – nevajadzīgs, atdalīs Pētera Ķiķaukas (arī dažu citu 20.-30. gadu Latvijas gara darbinieku) dzīves gājumu no vispārībā ierastā un pieņemtā cilvēka mūža rituma. Šo dzīves gājumu dibināti var apzīmēt ar vārdu ‘augstciltniecisks’.
Vecvagars M.
[1] Sk.: Vecvagars M. “Senklasiskās filoloģijas profesors Pēteris Ķiķauka,” Grāmata 2 (1991) 36.-38. lpp.
[2] Tagad acīmredzot – Минская область, Минский район, поселок Михановичи (Міханавічы). Man ir tikai aptuvens priekšstats par to, kur tieši attiecīgā pārbrauktuve ir atradusies.
[3] Apm. 55˚ 56' 23,01" N (Z); 26˚ 15' 30,41" E (A).
[4] Ķiķauka P. “Kā es kļuvu par profesoru,” Jaunā Gaita 160 (1986) 29. lpp.
[5] Vismaz ar Google Earth piepalīdzību es nespēju piederīgajā vietā saskatīt kādas mājas vai to paliekas. Lielā palielinājumā tik tikko ir sazīmējamas vien bijušo pamatu neskaidras aprises. Šķiet, ka mainījies arī pats pārbrauktuves izskats.
[6] Minētā pārbrauktuve atrodas Daugavpils-Šaulu dzelzceļa līnijas 182. kilometrā. Tās 20. gs. 80. gadu beigu vai 90. gadu sākuma aprūpētāju dzīvesvietas dārzā vēl bija saskatāmas kādas vēl senākas ēkas pamatu atliekas (to dienu iemājnieki vairs nezināja teikt, kas tā par celtni). Tā varēja būt vai nu bijušā pārbrauktuves uzrauga vecā dzīvojamā māja, vai 19. gs. beigu pārbrauktuves uzrauga mītnes saimnieciska celtne, vai arī vēlāk izbūvētās Ilūkstes dzelzceļa stacijas palīgceltne (mūsdienās Ilūkstes stacija atrodas citā vietā).
[7] Senāk Latvijas Kultūras fonda Eglaines kopa skolotājas Olgas Spūles (1921. g. 9. I – 2007. g. 30. VIII) vadībā ar kopsaimniecības Eglaine atbalslu iekārtoja un aprūpēja ne tikai Stenderam veltīto pieminekli un muzeju, bet arī plašāku novadpētniecības muzeju, kurā bija iekļauti materiāli par Pēteri Ķiķauku (arī no Tartu Valsts arhīva), lietuviešu tēlnieku Robertu Antini, grafiķi Veselovski (Viesuli) un stomatologu Dominiku Kalveli. Šobaltdien (2011. gadā) Ligitas Petuhovas (Stendera muzeja vadītāja Eglainē) aprūpē ir vairākas P. Ķiķaukas fotografijas (no Tartu Universitātes un Ezerķiķauku senkapiem), T. Ķiķaukas raksts Mans tēvs un P. Ķiķaukas Kā es kļuvu par profesoru? No 65. lpp. lielā ieskaites darba Tartu (Jurjevas) Universitātē (1915. g.) piepalikusi vien titullapa.
[8] Acīmredzot sētu, zemes un saimniecību sadalījums saglabājies arī šobaltdien. Par visu informētais internets zin vēstīt, ka Vīpes pagastā piepastāv M. Ivašina zemnieku saimniecība Ezerķiķaukas, J. Bogdanova zemnieku saimniecība Ezerķiķaukas, kā arī SIA Ķiķaukas (augkopība un lopkopība, jauktā saimniecība). Kā pavēstīja P. Ķiķaukas jaunākais dēls Gundars Ķiķauka, Ezerķiķaukās vēl arvien dzīvo viņa 86 gadu vecais otrās pakāpes brālēns Arvīds Geduss (e-vēstule 2011. gada 23. i).
[9] Jo īpatos Vīpes pagasta Ezerķiķauku senkapos atdusas P. Ķiķaukas vecāki un radinieki. P. Ķiķauka vēl Latvijas brīvvalsts laikos lika uzcelt metāla sētu apkārt tieši Ķiķauku ģimenes kapu vietai (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 20. i).
[10] Patlaban (2011. gadā) LU vēstures muzeju vada Aija Fedorova, kuras aprūpē nav nemaz tik mazs ar P. Ķiķauku saistītu dokumentu, rokrakstu un personisko lietu krājums, kas nesenā pagātnē ir saņemts no Kanādas (piem. rokraksts: Lezbiešu dialekts. I daļa. Gramatika jeb I Lezbiešu dialekta gramatika. II Lezbiešu dialekta Leksikons u.c.).
[11] Ķiķauka P. “Kā es...” – 31. lpp.
