Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris - 1944. gada septembris)
Ievads
Salaspils koncentrācijas nometnes vārds zināms Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai un daudziem ārpus mūsu valsts. Taču ne visiem zināms, ka koncentrācijas nometnes bija 20. gs. abu totalitāro režīmu - vispirms komunisma, tad nacisma - tipiska parādība. Jau F. Dzeržinskis (1877-1926), kurš vadīja Krievijas Ārkārtējo komisiju cīņai pret kontrrevolūciju, drīz pēc boļševiku apvērsuma uzdeva organizēt «piespiedu darbus (katorgas darbus) - lāgerus ar neapdzīvotu vietu kolonizāciju un dzelzs disciplīnu. Vietas un teritorijas mums pietiekami".[1] So priekšlikumu atbalstīja apvērsuma organizētājs V. I. Ļeņins (1870-1924). Jau 1928. gadā Valsts vispārējās politiskās pārvaldes (OGPU) nometnēs Solovkos un Višarā bija ieslodzīti ap 13 000 cilvēku. 1929. gada 11. jūlijā plašas pilnvaras piespiedu darba nometņu veidošanai piešķīra VK(b)P CK un PSRS TKP lēmums uzdot PSRS Valsts vispārējai politpārvaldei attīstīt saimniecisko dzīvi mazāk apdzīvotos PSRS apgabalos, «izmantojot izolēto bīstamo elementu darba spēku".[2]
Tāpēc Osvencimas nāves nometnes priekšnieks R. Hess (Höss, 1900-1947) savā aizstāvēšanās runā tiesā nemeloja, apgalvojot, ka nacisti nometņu ierīkošanā esot mācījušies no komunistiem. Lai kāds neatcerētos, ka Padomju Savienība pilna ar koncentrācijas nometnēm. Lielajā Padomju enciklopēdijā ieviesa šķirkli «Vācu fašistu koncentrācijas nometnes", kur apgalvoja, ka tajās ieslodzīti galvenokārt komunisti.[3] Tā nacisti, pirms tie nonāca Latvijā, bija izveicīgi komunistu skolēni arī nometņu celtniecības jautājumos.
Pirmo koncentrācijas nometni nacisti ierīkoja jau 1933.-1934. gadā Dahavā. Plašāka pieredze koncentrācijas nometņu celtniecībā nacistiem bija kopš 1938. gada, kad Austrijā un nedaudz vēlāk Polijā bija noteikts tās celt neapdzīvotos smilšainos vai purvainos novados, lai izmantotu ieslodzītos akmeņlauztuvēs un citos smagos darbos, un to uzraudzībā iesaistīt gestapo.[4] Visu policijas funkciju monopolizāciju nacisti veica jau 1939. gadā. Drošības dienests un Drošības policija Vācijā 1939. gadā tika apvienoti vienā kopējā Valsts drošības galvenajā pārvaldē; tās ārzemju dienestu 1944. gadā pārņēma Vērmahts. Nirnbergas tribunālā SD notiesāja kā noziedzīgu organizāciju.[5] Jau 1939. gada 26. oktobra rīkojums paredzēja Polijas ebrejus iek|aut spaidu darbos[6] un lika tos apzīmēt ar Dāvida zvaigznes zīmēm (1939. gada 23. novembris).
Vācu nācijas stiprināšanai reihskomisariāts 1940. gada 11. novembrī uzdeva paplašināt Osvencimas koncentrācijas nometni, bet 1941. gada 1. martā H. Himlers pēc šīs nometnes inspicēšanas uzdeva to izbūvēt, lai būtu vieta 130 000 arestētajiem.[7] Taču masveidīga nāves nometņu celtniecība notika no 1941. gada augusta līdz 1942. gada jūlijam. Šajā nacistu koncentrācijas nometņu celtniecības palielināšanas posmā, kā redzēsim, celta arī Salaspils koncentrācijas nometne.
Koncentrācijas nometne bija masu nometne ar darba, karagūstekņu un internē- šanas nometnes elementiem. Galvenokārt koncentrācijas nometnēs ieslodzīja pretinieka puses civilpersonas. Nometnēm bija raksturīgi cietuma un geto elementi. Līdz 1944. gadam koncentrācijas nometņu skaits palielinājās līdz 20 nometnēm ar tām pakļautām 165 darba nometnēm. Līdz 1942. gada martam koncentrācijas nometnēs bija līdz 100 000, bet līdz 1945. gada janvārim- līdz 785 000 cilvēku.[8] Koncentrācijas nometne bija ieslodzījuma un soda vieta. «Nāves nometnes(Vernichtungslager)ir Polijā SS ierīkoto lāgeru, kuri bija paredzēti tikai cilvēku iznīcināšanai, nosaukums.[9] Jaunākajos pētījumos minēts, ka bez nāves nometnēm reihā un tā okupētajās teritorijās pastāvēja 22 galvenās koncentrācijas nometnes(Hauptlager)ar 1202 ārpuslāgeriem(Außenlager)un ārpusko- mandām(Außenkomanden).[10]
Salaspils koncentrācijas nometnes oficiālais nosaukums bija «Salaspils policijas cietums un darba audzināšanas nometne".[11] Reiha drošības policijas galvenajā pārvaldē Salaspils akceptēta kā «policijas cietums un darba audzināšanas nometne".[12] Salaspili par «nāves un šausmu nometni" nosauca Padomju informācijas birojs savā 1944. gada 15. novembra ziņojumā.[13] Šo terminoloģiju vairākkārt atkārtoja sarkanarmijas frontes avīze «Suvorovietis" rakstā «Vāciešu asinssūcēju upuri", kas bija domāts cīņas spara paaugstināšanai. Avīze iznāca ar saukli «Nežēlīgi atriebt vācu ļaundariem".[14]
Salaspils koncentrācijas nometnes zinātniskas izpētes nolūks nav mazināt šīs nometnes izdarīto ļaunumu un postu; drīzāk tas ir mēģinājums Salaspils koncentrācijas nometnes veidolu attīrīt no komunistu un čekas uzslāņojumiem. Senāko laiku Latvijas vēstures pētniekiem, vērtējot okupācijas laika literatūru, jāsastopas galvenokārt ar faktu noklusēšanas vai pārspīlēšanas rezultātu pārvarēšanu, turpretī okupācijas laika pētnie kiem blakus minētajam jāsastopas ari ar komunistiskās mitoloģijas jaunveidojumiem, kuri dziļi noslēpti, jāatklāj un jānojauc.
1. Literatūra
Nozīmīga loma vācu nacistiskās okupācijas laikā notikušo noziegumu pret r skaidrošanā ir nacistu ieslodzījuma vietu vēstures zinātniskai izpētei, kas jau tālu aīzvirzijusies Polijā, Vācijā[15] un citās valstīs. Turpretī Latvijā nacistu noziegumu vietu zinātniska izpēte patiesībā nav uzsākta un gandrīz pusgadsimtu atrodas žurnālistu un enciklopēdiju rakstu līmenī. Šādu stāvokliradīja nacistu noziegumu slepenība un kara darbībā iznīcinātaisSalaspils nometnes arhīvs, kā arī komunistu veiktā nacistisko noziegumu viltošana.
Zinātniski un politiski toreiz «neapšaubāmajā" «Latvijas PSR vēstures" III sējumā 1959. gadā Salaspils nometnes raksturošanai minēti ārkārtējās izmeklēšanas komisijas dati: Salaspilī nogalināti 56 000 cilvēku. Bojā gājušo padomju karavīru (nevis sarkanarmiešu, kā tos sauca līdz 1945. gadam) skaits sasniedzis 327 000, bet kopā - vairāk nekā 600 000 «mierīgu padomju pilsoņu un karagūstekņu".[16] Ebreji šeit minēti pusvārdi ieskaitot tos «padomju cilvēkos", bet nenorādot iznīcināto ebreju kopskaitu. «Akadēmiskā izdevuma" autori nekā jauna patiesībā nebija pateikuši, bet atkārtojuši A. Drīzuļa un R. Tīzenbergas brošūrā minētos materiālus.[17] publicēts Varbūt labākais, kas šeit- ir Salaspils nometnes žoga attēls pēckara laikā ar dažām barakām, kas vēl saglabājušās.
Latvijas Mazajā enciklopēdijā 1970. gadā Salaspils koncentrācijas nometne raksturota kā «plašākā ieslodzījuma un cilvēku masveida iznīcināšanas vieta hitleriešu okupētajā Baltijā".[18] «Ieslodzīto nometināšanai tika uzceltas 45 barakas," lasām tālāk «Katras barakas platība bija paredzēta 200-250 ieslodzītajiem. Parasti S. k. nometne vienlaikus atradās 14-25 tūkstoši ieslodzīto."[19] Tātad katrā barakā atradās vidēji 311- 555 ieslodzīto. Salaspils nometnē nogalināti 53 000 civiliedzīvotāju.[20] Kā vienīgo avotu par iznīcināto skaitu autori spēja minēt tikai Salaspils nometnes ieslodzīto atmiņas.[21] Taču ne visas atmiņas autori ievēroja.
Bijušais Salaspils ieslodzītais Vilis Riekstiņš savās «Piezīmēs grāmatai «Salaspils nāves nometnē"" rakstīja: «Grāmatas nosaukums neatbilst patiesībai, jo Salaspils nometnē nenotika cilvēku masveidīga iznīcināšana. Tur nebija ne gāzu kameru, ne krāšņu līķu sadedzināšanai. Nāvei nolemtās personas tika nogādātas Rīgas Centrālcietumā [1943. g. 5.-6. maijā - H. S.] un no turienes ar cietumā esošajiem nāvei nolemtajiem aizvestas un iznīcinātas."[22] Tas nenozīmē, ka Salaspils nometnē no smagā darba, slimībām un sērgām, sodiem, grūtajiem dzīves apstākļiem nebūtu miruši cilvēki. Cilvēki tika sodīti ar nāvi par bēgšanas mēģinājumiem, par rīkojumu neizpildīšanu, ko kvalificēja kā pretošanos, un citu iemeslu dēļ. R. Lange nošāvis vienu ebreju no mugurpuses tāpēc, ka, lasot avīzi, nebijaievērojis ebreja sveicienu.[23]
Raksturīgi, ka okupācijas gados Salaspils nometnes pētniecībai nav pievērsies neviens profesionāls vēsturnieks, kas strādātu ar pirmavotiem vai nodarbotos ar to meklējumiem. Kaut arī Salaspils nometnes tematika nepazuda no tā laika preses slejām, galvenie rakstītāji bija kādreizējie ieslodzītie, kas atkārtoja Ārkārtējās komisijas datus un no pirmā skata sniedza zināmu ticamību rakstītajam.[24]
Žurnālistisko rakstītāju grupa centās Salaspils materiālu izmantot aktuālajā padomju propagandā.[25] Komunistu propagandā visi turīgie, nekomunistiski domājošie latvieši uzskatīti par fašistu sadarboņām, tāpat kā nacistu literatūrā visi ebreji par komunistiem. Abi šie viedokļi nav zinātniski pamatoti.
Latvijas PSR asu sensāciju kārojošie žurnālisti komunistu okupācijas laikā, kā redzējām, veicināja krimināllietu ierosināšanu VDK arī pret cilvēkiem, kuri nebija izdarījuši noziegumus pret cilvēci (piemēram, Salaspilī M. Kačerovskis). Tā kā cilvēks bija arestēts, atkārtojot un papildinot okupācijas varas radītos mītus, sevišķi, ja tie bija vērsti pret «latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem", žurnālisti veicināja bezpierādījumu «darbaļaužu prasību" inscenāciju, kas veicināja arestēto notiesāšanu. Ar sevišķu naidu pret «buržuāziskās Latvijas sapuvušo režīmu" un tā radītājiem - «buržuāziskajiem nacionālistiem", «latviešu tautas niknākajiem ienaidniekiem" bija uzrakstīts vēlākā «Sovetskaja Latvija" atbildīgā sekretāra J. Dmitrijeva (dz. 1921. g.) raksts «Tas notika Salaspilī" četros turpinājumos. Kaut arī J. Dmitrijevam bija pieejami M. Kačerovska izmeklēšanas materiāli, rakstā pieminētie briesmu stāsti par divu ebreju pakāršanu maizes ēšanas dēļ, par Langes jaunās pistoles iemēģināšanu, par 56 000 cilvēku nomocīšanu Salaspilī, par M. Kačerovska nobendēto cilvēku kauliem, kas mētājas Salaspils nometnes vietā, u. c., ir slimīgi fantazējumi, kas tālu pārsniedz Gebelsa melus un izdomājumus.[26] Te atklājās žurnālistikas bezierunu sekošana tālaika politiskajām prasībām un žurnālistikas publicējumu vēstures avotu lielās pretrunas totalitārajā iekārtā un to apšaubāmā ticamība. Vērtējot okupācijas laika žurnālistu publicējumus kā vēstures avotu, nekad nedrīkst aizmirst, ka presi toreiz vadīja PSKP CK Preses daļa un attiecīgas struktūras Latvijas PSR, tostarp valsts cenzūra - „Glavļits" piederēja kompartijas CK daļas tiesības."[27]
Pret Rietumiem vērstajai propagandai - „vācu fašistu zvērību" un viņu Iīdzskrējēju, "latviešu buržuāzisko nacionālistu" atmaskošanai 60.-70. gados - komunistiskā propaganda plaši izmantoja nacistu okupācijas laika noziegumus, arī Salaspils nometni Salaspils nometnes velnišķuma pārspīlēšana un komunistiskā mitoloģizācija, paceļot to līdz nāves nometnes statusam, bija viens no stūrakmeņiem okupantu pretrietumnieciskajāpropagandā. Okupētajā Latvijā komunisti veidoja "nāves nometnes" tēlu, jo tādai nometnei bija jābūt katrā nacistu okupētajā valstī (9. forts Lietuvā, „Babij Jar" Ukraina). Jatādas nebija, tad tā bija jārada. Līdz ar cīņas zaudēšanu aukstajā karā pret ASV 60. gadospastiprinājās komunistu cīņa pret latviešu buržuāzisko nacionālismu. Par vienu no buržuāzisko nacionālistu apsūdzības pierādījumiem bija viņu sadarbība ar „fašistiskajiem iekarotājiem" un Salaspils nometnes iztēlošana par „plašāko ieslodzījuma un cilvēku masveida iznīcināšanas vietu fašistu okupētajā Baltijā". 1975. gadā Lielajā Padomju enciklopēdijā apgalvots, ka Salaspils koncentrācijas nometnē „iznīcināts ap 100 000 cilvēku"[28] 1986. gadā „Latvijas PSR vēstures" II sējuma visprominentākie autori Salaspils nometni min tikai kā vienu blakus citām nacistu ieslodzījuma vietām, neminot ne nonāvēto kopskaitu Latvijā, ne Salaspilī; netiek pieminēti ari ebreji, stāstot par nacistu zvērībām pret „padomju ļaudīm".[29] Tas var liecināt par šīs nodaļas autora V. Savčenko labākām faktu zināšanām, kā ari par dažu komunistu autoru atturību faktu vērtējumā. Latvijas Padomju enciklopēdija, 1986. gadā piešķirot Salaspils nometnei „Salaspils nāves nometnes" vārdu un palielinot nogalināto skaitu kopā ar filiālēm jau līdz 100 000 iedzīvotāju, tai skaitā 7000 bērnu,[30] droši gāja pa propagandas ceļu. No „koncentrācijas nometnes" 1970. gada Latvijas PSR Mazajā enciklopēdijā[31] Salaspils tika pārdēvēta par „Salaspils nāves nometni".[32] Diemžēl komunistu propagandistu skaitļi un „nāves nometnes" nosaukums saglabājas gan valstsvīru runās, gan presē un pat skolas mācību grāmatās arī neatkarīgajā Latvijā. Tā G. Kurlovičs un A. Tomašūns grāmatā „Latvijas vēsture. Okupācijas gadi" vēl 1998. gadā vienā lappuse Salaspils nometni sauc par nāves nometni, bet otrā - par koncentrācijas nometni.[33]
Tā kā komunistu okupācijas laikā latviešu trimdas un ebreju holokausta pētniecība patiešām bija pakļauta ideoloģiskam virsuzdevumam - cīņai pret Rietumu imperiālistiem, par PSRS ietekmes palielināšanu - gan holokausta, gan trimdas zinātniska izpēte varēja sākties tikai pēc antikomunistiskās revolūcijas 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Publicistiski tendētu rakstu vietā, kas arī pēdējos okupācijas gados bija hiperkritiski, stājās nosvērta zinātniska analīze. Tai vispirms pievērsās paši nekomunistiski domājošie Salaspils nometnes ieslodzītie. Te pirmām kārtām jāmin bijušā ieslodzītā Viļā Riekstiņa plašā un pamatotā, bet nepublicētā recenzija par komunistu laikā izdoto Salaspils vēsturei veltīto vienīgo grāmatu, kurā apkopotas Salaspils nometnē bijušo ieslodzīto atmiņas, arī paša V. Riekstiņa atmiņas, kuras, kā viņš raksta, līdz nepazīšanai izrediģētas.[34] V. Riekstiņa recenzija ar viņa minētajiem faktiem apgāž daudzus komunistu minētos datus. Te minama arī V. Riekstiņa plašā 1988. gada 26. februāra vēstule A. Nepartam,[35] kuru gan A. Neparts neesot saņēmis.[36]
Visplašākos materiālus par Salaspils nometni publicējis Salaspils ieslodzītais Artūrs Neparts (dz. 1921. g.) avīzē „Latvijas Vēstnesis" 1999. gadā ar vairākiem turpinājumiem.[37]Sevišķi nozīmīgas Salaspils vēstures izpētei ir A. Neparta atmiņas „Salaspils koncentrācijas nometnē", kas publicētas kā papildinājums atmiņām „Latvijas Vēstnesī".[38] A. Neparta atmiņu pieraksti glabājas gan Latvijas Okupācijas muzejā, gan Latvijas Valsts arhīvā A. Neparta fondā.[39] Autoram - nometnes vecākā A. Viduša kancelejas ieslodzīto kartotēkas pārzinim un sabiedriski aktīvam cilvēkam - bija pieejama samērā plaša un objektīva informācija, kas arī atspoguļota atmiņu III daļā[40], vairākos jautājumos sniedzot citur nesastopamus datus. Te minama R. Bangerska ierašanās nometnē, ap 2500 latviešu leģionāru nonākšana nometnē un vēlāka nosūtīšana uz būvbataljoniem,[41] tikšanās ar ieslodzīto prof. Konstantīnu Čaksti,[42] kā arī dati par nometnes evakuāciju.[43] „Mans darbs S. k. n. (Salaspils koncentrācijas nometnē - H. S.) bija reģistrēt visas pārmaiņas nometnes apcietināto sastāvā un novietojumā, kā arī biju atbildīgs par nometnes iemītnieku kart tēku. Manā rīcībā bija arī dati un skaitļi par visu nometnes pastāvēšanas laiku." Jau 1990 gadā A. Neparts par Salaspils koncentrācijas nometni ievietojis plašāku rakstu un ari nometn plānu „Latvju enciklopēdijā". Taču šeit autora teksts vardarbīgi izmainīts „ievieto” komunistu publicētos datus par nometnē ieslodzīto un nogalināto, tai skaitā bērnu kopskaitu,[44] autors pret to protestēja LE redakcijas vadībai[45]„Salaspils k. n." raksta A. Neparts, „nebija cilvēku masveida iznīcināšanas vieta, kā minēts enciklopēdijā raksta sākumā. Protams, tā nebija nekāda sanatorija, bet to nevar salīdzināt ar iznīcināšanas vietām Vācijā un Padomju Savienībā."
Plašāko un zinātniski nopietnāko pētījumu „Nacionālsociālistiskās ieslodzījuma vietas un nāves nometnes okupētajā Latvijā, 1941.-1945." publicējis vēsturnieks M. Vestermanis. Darbs ir liels solis uz priekšu Latvijas nometņu pētniecībā, kaut dažkārt autors pieņem par patiesību arī Ārkārtējās izmeklēšanas komisijas „faktus".[46]
Krasas pretrunas sastopamas, salīdzinot daudzas padomju un vācu jaunākās publikācijas. Padomju laikā izdotajā „Politiskajā enciklopēdijā" apgalvots, ka Nacistu koncentrācijas nometnēs no apmēram 18 miljoniem ieslodzīto iznīcināja aptuveni 11 miljonus,[47] turpretī vācu „Meijera Mazajā vēstures leksikonā" doti citi skaitļi: laikā no 1941. līdz 1945. gadam koncentrācijas nometnēs iznīcināti vismaz 5-6 miljoni ebreju un vismaz 500 000 neebreju apcietināto.[48]
Salaspils nometnes vēstures zinātniska izstrādāšana nepieciešama, nevis lai mazinātu nacistu noziegumus, bet gan tādēļ, lai vēstures mēslainē aizslaucītu gan nacistu, gan komunistu melus par šo nometni un skatītu nometni patiesības gaismā. Mūsu presē, literatūrā un cilvēku vēstures apziņā līdz pat pēdējam laikam saglabājušos Salaspils nometnes darbības falsificējumu atklāšana ir tikai viena neliela daļa no Latvijas vēstures apzināšanas un attīrīšanas sastāvdaļām.
2. Vēstures avoti
Salaspils koncentrācijas nometnes izveidošanas, darbības un likvidēšanas vēstures zinātnisku izpēti lielā mērā traucē autentisku vēstures avotu trūkums.
Salaspils nometne, atšķirībā no Osvencimas, Treblinkas, Sobiboras, Belcešas u. c. nāves nometnēm (Vernichtungslager), neatradās VDGP (RSHA)[49] IV nodaļas pārziņā. Tādējādi par Salaspils nometni šīs iestādes arhīvā nav saglabājušies materiāli kā par nāves nometnēm - Zaksenhauzenu,[50] Aušvicu,[51] Štuthofu,[52] Mauthauzenu,[53] Dahavu[54] u. c. Salaspils nometnes arhīvs acīmredzot ir gājis bojā. Pēc ieslodzītā J. Stāla pašrocīgā atmiņu pieraksta, 1944. gada septembrī 25 Salaspils ieslodzītos nosūtīja uz Gramzdas muižu pie Priekules, lai tur ierīkotu Salaspilij līdzīgu nometni. Uz Gramzdas muižu aizveda arī Salaspils nometnes arhīvu. Tuvojoties sarkanarmijai, hitlerieši arhīvu sadedzinājuši, bet ieslodzītie izbēguši.[55]
Svarīgākais vēstures avots Salaspils nometnes izpētei varētu būt 1944. gada 23. augustā ar Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas un Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu Nr. 105 nodibinātā Ārkārtējā komisija fašistisko okupantu un viņu līdzskrējēju nodarīto zaudējumu izpētei.[56] Komisijas darbība notika, tā sakot, uz „karstām pēdām". Komisijai bija uzdots ne tikai konstatēt, bet arī izpētīt nodarīto zaudējumu cēloņus. Komisiju vadīja Latvijas PSR augstākā vadība[57] Apakškomisijas nodibināja 11 pilsētās, 13 apriņķos, 56 apdzīvotās vietās, 516 pagastos un 4960 rūpniecības uzņēmumos, tajās pavisam ietilpa 25 335 cilvēki, tai skaitā 3 500 komunistu un komjauniešu.[58] PSRS1942. gada 2. novembri nodibinātajā deviņu cilvēku Ārkārtējā komisijā piedalījās apmēram pieci akadēmiķi[59] un pat Kijevas un Galīcijas pareizticīgo metropolīts Nikolajs, tomēr Latvijas PSR Ārkārtējā komisija bija darbspējīgāka. Blakus kompartijas vadībai (J. Kalnbērziņš) un valdībai (V. Lācis) te bija pārstāvēti abu okupētās Latvijas PSR spēku komisariātu pārstāvji - A. Noviks (VDT komisārs) un A. Eglītis (leTK priekšsēdētājs). Akadēmiķus pārstāvēja tikai viens - K. Strazdiņš. Taču, spriežot pēc komisijas pirmās sēdes protokola 1944. gada 23. augustā, ari LPSR komisija sev atstāja tikai vadīšanas pienākumus. J. Kalnbērziņam uzdeva vispārējo vadību, V. Lācim - darba kontroli, A. Novikam un A. Eglītim - „nodrošināt dokumentālo datu savākšanas darbu".[60] K. Strazdiņš un LPSR TKP Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks Fr. Rokpelnis bija paredzēti „speciālajiem uzdevumiem". Faktiskais darba darītājs bija atbildīgais sekretārs E. Ermansons, kuram pakļāva „aparātu" - 25 darbiniekus un 15 instruktorus.[61] Komisija nolēma visos „atbrīvotajos" apriņķos un pilsētās organizēt apriņķu izmeklēšanas komisijas, instruēt tās un sākt dokumentu vākšanu par nacistu noziegumiem. Kaut arī ziņojuma kopsavilkums bija jāiesniedz 1944. gada 25. oktobrī, komisijas 1944. gada 17. septembra protokols Nr. 2 rāda, ka zaudējumu apzināšanas darbs tika veikts vāji.[62] Lai darbu uzlabotu, 1944. gada 29. septembrī no darba atbrīvoja atbildīgo sekretāru E. Ermansonu un viņa vietā iecēla veco boļševiku J. Kļaviņu,[63] bet komisijas galīgā ziņojuma iesniegšanu pagarināja līdz 1944. gada 1. decembrim.[64] Lai komisijas darbu uzlabotu, tās darbā pastiprināti iekļāva leTK izmeklētājus (Bundzi - Rīgā, R. Mūrmanu - Rīgas apriņķī). Taču darbs virzījās uz priekšu lēnām Lai kaut cik parādītu aktivitāti, 1945. gada 20. janvārī komisija nolēma uzdot „specialo uzdevumu" komisijas loceklim Fr. Rokpelnim sagatavot ilustrētu albumu par fašistiska ļaundarībām.[65] Neraugoties uz to, komisijas darbs, sevišķi ārpus Rīgas, joprojām virzījās uz priekšu ļoti lēni.
Komisijas darbu negatīvi ietekmēja objektīvu avotu trūkums, jo nacistu okupācijas laika iestāžu arhīvi bija izvesti vai iznīcināti. Ārkārtējās komisijas rīcībā bija vismaz 24 kastes ar okupācijas laika arhīvu dokumentiem. Taču, kā redzams no Ārkārtējās komisijas lietvedības, komisija nosūtījusi uz Maskavu vienreiz sešas kastes, bet pēc tam -18 kastes ar dokumentiem.[66] Nav zināms, vai nosūtīšana notikusi pēc Maskavas rīkojuma vai pašasno Maskavas iesūtītās operatīvās grupas ierosinājuma un vai sūtījumos nav bijuši arī dokumenti par Salaspils nometni. Tajā pašā laikā čekisti komisijas uzdevumā aprobežojās tikai ar aculiecinieku nopratināšanu. Tā, piemēram, čekists R. Mūrmans, kā rakstīts pārskatos, esot nopratinājis pavisam 700 nacistu laika aculieciniekus. Taču visi aculiecinieki kaut arī saglabājušies tikai daži nopratināšanas protokoli, atradās pratinātāju ietekmē un stāstīja to, ko viņiem lika.
Liela loma Salaspils koncentrācijas nometnes „fašistisko ļaundarību" mistifikācija bija arī Latvijas Centrālā valsts vēstures arhīva direktoram Pekkeram un šā arhīva slepenās nodaļas vadītājam S. Levitanam. 1944. gada 15. decembrī, divus mēnešus pēc Rīgas ieņemšanas, Ārkārtējā komisija praktiski vēl nebija uzsākusi darbu. Taču tieši šajā datumā uz komisijas darbiniekiem vien zināmu avotu pamata viņi sagatavojuši oficiālu izziņu izraksts no akta par vācu fašistisko iebrucēju un viņu līdzvainīgo veiktajiem noziegumiem un postījumiem Rīgas pilsētā".[67] Nodaļā „Mierīgo pilsoņu spīdzināšana un nogalināšana" izziņas autori, atsaucoties tikai uz dažu personu (A. Markova u. c.) liecībām, apgalvoja, ka vācieši no Rīgas Centrālcietuma aizveduši 2000 bērnus uz Salaspili nošaušanai. „Vācieši Salaspilī laikā no 1942. gada maija līdz 1943. gada maijam iznīcinājuši vairāk nekā 3000 bērnu."Ja zinām, ka nometne pastāvēja vēl vairāk nekā gadu, sareizinot ar divi un pieliekot vēl vienu tūkstoti, rodas komunistu presē un pat enciklopēdijās vēlāk minētais skaitlis - Salaspilī iznīcināts ap 7000 bērnu. Šai arhīva izziņai arī pievienoti statistiskie dati pārcilvēku iznīcināšanu Salaspils koncentrācijas nometnē: Salaspils koncentrācijas nometnē iznīcināti un desmit vietās 3043 kvadrātmetru platībā aprakti 43 700 civiliedzīvotāju.
1945. gada 10. marta sēdē Ārkārtējā komisija atzina, ka noziegumu izmeklēšanas komisijas apriņķos un apriņķu pilsētās ne tikai nav pabeigušas datu vākšanu, bet pat vēl nav noorganizējušas darba aparātus šā uzdevuma veikšanai. Tāpēc komisija nolēma atlikt kopziņojuma iesniegšanu līdz 1945. gada 25. martam. Datu savākšanas darba veikšanai komisija uzdeva A. Novikam un A. Eglītim pastiprināti sūtīt „uz vietām" savus darbiniekus[68], t.i. materiālus vākt ar čekistu metodēm. leTK darbinieki kļuva par LPSR leTK un Ārkārtējās republikāniskās komisijas pilnvarotajiem (R. Mūrmans, Borovojs, Bundzis u. c.)[69], tādējādi nododot vēstures pētīšanu čekas rokās. Par galveno materiālu vākšanas veidu kļuva tikai dažu, acīmredzot derīgu, liecinieku nopratināšana un viņu sniegto datu pierakstīšana. Runājot pār cilvēku iznīcināšanu Salaspils koncentrācijas nometnē, balstoties uz liecinieku A. Jaškevica, K. Laukgalieša, J. Bubes un A. Gleizda liecībām, čekisti atzina, ka Salaspils „vecajā garnizona kapsētā hitlerieši nogalināja 56 800 cilvēkus un vēl citās vietās 15 000".[70] Vēl 4-5 hitleriešu uzsaukumi iedzīvotājiem cīnīties pret sarkanajām bandām[71] arī ir visi Ārkārtējās komisijas avoti. Sarkanarmijas 3. Baltijas frontes pretizlūkošanas pārvaldes „Smerša" materiāli liecina, ka šī organizācija 1945. gadā interesējusies par spiegiem un citām personām, nevis par stāvokli Salaspils nometnē.[72] Pēc norādījumiem no augstākām instancēm, uz mutvārdu liecību pamata ar uzvarētāju skaidru nolūku iztēlot nacistus par iespējami lielākiem noziedzniekiem sastādītas komisijas izziņas par Salaspils nometnes darbību 1941.-1944. gadā.[73]
Šo izziņu dati par Salaspils nometnē iznīcinātajiem 53 700 civiliedzīvotājiem atspoguļoti arī oficiālajā Ārkārtējās komisijas ziņojumā. Tas publicēts laikrakstā ,,Cīņa" 1945. gada 8. aprīlī.[74] Dati par 300 000 iznīcinātajiem cilvēkiem Rīgas apriņķī ar Rīgas apgabala kara prokurora justīcijas pulkveža Zavjalova parakstu publicēti arī 1946. gadā.[75]Par čekistu izšķirošo nozīmi Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas darbā liecina gan čekistiem pieejamo, gan arī viņus profesionāli interesējošo materiālu dominance un pat sakārtojums šīs iestādes arhīvā. Kā pirmo materiālu grupu arhīvā tā sastādītāji izdalījuši noziedznieku sarakstus,[76] „fašistiskajā verdzībā aizdzīto pilsoņu sarakstus",[77] pēc „aizdzīšanas verdzībā" Latvijas PSR atgriezušos pilsoņu sarakstus,[78] koncentrācijas nometnē ieslodzīto sarakstus.[79]
1945. gada 3. oktobrī (protokols Nr. 12) Latvijas PSR hitleriešu noziegumu izmeklēšanas Ārkārtējā komisija nolēma iesniegt atskaites[80] un uzskata darbu par pabeigtu.[81]
Uz Baltijas republiku izmeklēšanas komisiju iesniegto datu pamata izstrādāja pārskatu „Vāciešu ļaundarības Baltijas sociālistiskajās republikās".[82] Šajos ziņojumos tad ari parādījās oficiālie dati, kas figurēja pēckara komunistiskajā literatūrā.
|
1. tabula
|
||||||||
|
Nr. p. k.
|
Republika
|
Nošauti un
|
Nošauti un nomocīti
|
Aizvesti uz Vāciju
|
Kopā
|
|||
|
nomocīti
|
sarkanarmieši
|
|||||||
|
civiliedzīvotāji
|
|
|||||||
|
|
Skaits
|
%
|
Skaits
|
%
|
Skaits
|
%
|
|
|
|
1
|
Latvijas PSR
|
313 798
|
53.8
|
330 032
|
52,9
|
279 615
|
88,4
|
923 445
|
|
2
|
Lietuvas PSR
|
436 535
|
7,5
|
229 738
|
36,8
|
36 560
|
11,6
|
702 833
|
|
3
|
Igaunijas PSR
|
61 307
|
53.9
|
64 000
|
10,3
|
Nav datu
|
?
|
125 307
|
|
Kopā
|
811 640
|
100
|
623 770
|
100
|
316 155
|
100
|
1 751 565
|
|
Pašreiz autora rīcībā nav datu par Lietuvas un Igaunijas faktiskajiem civiliedzīvotāju zaudējumiem nacistu okupācijas laikā. Runājot par Latviju, jāteic, ka faktiski nacistu okupācijas laikā nošāva ap 80 000-100 000 civiliedzīvotāju, to vidū ir nogalinātie ebreji t. i., trīs četras reizes mazāk, nekā minēts komisijas ziņojumā. Par fantastiku jāuzskata pārskatā minētā līdz 40 000 bērnu iznīcināšana un cilvēku šaušana 435 vietās.[84]
Kaut arī pēckara gados bija pieņemts visus rakstījumus sākt un beigt ar Staļina runu citātiem, LPSR Ārkārtējās komisijas atskaite par nacistu okupantu postījumiem Latvijas teritorijā gan pēc formas, gan satura jau no pirmās lappuses, pirmkārt, bija komunistiskās politiskās propagandas darbs. Otrkārt, atskaite mudžēt mudžēja no faktiskām kļūdām, radot mītu par komunistisko okupantu varenību. Atskaite jau pirmajā lappusē sākās ar vārdiem: „1940. g. 21. jūlijā pēc sekmīgas plutokrātiskā un profašistiskā režīma likvidācijas Latvijā Latvijas Tautas Saeima pieņēma vienprātīgu lēmumu par iestāšanos PSRS."[85]Sarkanarmijas pretošanās Vācijas armijai pārskatā pagarināta par nedēļu.[86]
Treškārt, atskaite apgalvoja, ka aptaujāts 12 051 aculiecinieks,[87] taču saglabājušies tikai nedaudzi aptaujas protokoli.
Ceturtkārt, komisija apgalvoja, ka tā saņēmusi 103 599 iedzīvotāju iesniegumus[88] par aizdzīšanu fašistiskajā verdzībā uz Vāciju, taču, kā minēts, nevienu iesniegumu nav izdevies atrast.
Savā darbībā un gala atskaitē Ārkārtējā komisija pievērsa mazu uzmanību iedzīvotāju zaudējumu apskatam. No visas atskaites, izņemot pielikumus, no 119lappusēm mašīnrakstā cilvēku zaudējumu apskatam veltītas tikai astoņas lappuses (6,7%).Pārējos 93,3% atskaites veidoja pārskati par zaudējumiem fabrikās, mašīnu-traktoru stacijās (MTS) un rūpniecības nozarēs. Tas izskaidrojams ar vēlmi saņemt lielākas reparācijas no Vācijas, Ja pieņem, ka Latvijā iznīcināti 313 798 cilvēki, kuri aprakti 659 kapos42 043 kvadrātmetru platībā, tad jāsecina, ka vienā kapu kvadrātmetrā nacisti apbedījuši vidēji 7,46 cilvēkus.[89] To laikam nacistiem nevarēs vis pierakstīt.
Visai tuvs īstenībai - čekistu aktīvas līdzdarbības rezuftātā - ir Latvijas PSR fašistiskajā verdzībā aizdzīto skaits" - 279 615 cilvēki, kur acīmredzot izmantoti pēc kara veiktās iedzīvotāju reģistrācijas dati, jo apmēram 250 000 iedzīvotāju bija devušies trimdā.[90]
Ap 100 000 atgriezās Latvijā, ap 150 000 palika Rietumu zemēs. Vismaz 20 000 cilvēku Latvijā dzīvoja nelegāli.
1983. gada 1. janvārī izmeklēšanas komisijas arhīva rnateriāli bija apkopoti 3436 lietās un apzīmēti par slepeniem Latvijas Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīva materiāliem. Šā arhīva specfondu daļas vadītājs G. I Gorbatihs rakstīja ka „visiem Latvijas PSR republikāniskās Ārkārtējās komisijas materiāliem ir vēsturiska nozīme un tos var izmantot izziņu, zinātniskajā darbā un arī citiem mērķiem”[91] Nevienai no šīm vajadzībām Ārkārtējās izmeklēšanas komisijas materiālus to čekas izcelsmes dēļ izmantot nevar. Pēc iepazīšanās ar Ārkārtējās komisijas materiālu tapšanas gaitu kļūst skaidrs, ka fantastiskie kopskaitļi bez izņēmuma ir sniegti „no augšas", bet konkrētas liecības čekisti ieguvuši no personām, kas atradās viņu ietekmē un sniedza „augšai" nepieciešamās liecības. Šīs komisijas materiālus to rupjā viltojuma dēļ varēja izmantot padomju impēriskās propagandas nolūkā, nevis zinātniskajā vai izziņu darbā.
Otra svarīgākā dokumentāro materiālu grupa ir Salaspils nometnes bijušo darbinieku liecības viņu krimināllietās. Te vispirms minama Salaspils kūdras fabrikas vadītāja M. Zālītes (dz. 1900. ej.),[92] ieslodzīto slepeno ziņotāju vadītāja O. Bērziņa (dz. 1902. g.),[93] nometnes feldšera J. Šalkovica (dz. 1896. g.),[94] nometnes celtniecības vadītāja M. Kačerovska krimināllieta 12 sējumos[95] u. c. krimināllietas. Šīs lietas sniedz svarīgu informāciju par Salaspils nometnes vēsturi, taču daudz mazāku, nekā tā bija apsūdzēto rīcībā. Čekistiem, kuri pratināja arestētos, neinteresēja stāvoklis Salaspils nometnē; viņu uzdevums bija pierakstīt apsūdzētajiem pēc iespējas lielākus noziegumus pret ieslodzītajiem, pat tādus izdomājot (piemēram, M. Kačerovska, J. Šalkovica u. c lietas), lai varētu piespriest pēc iespējas lielākus sodus, tāpēc Salaspils vēstures materiāli krimināllietās iegūstami tikai ļoti fragmentāri un izmantojami, salīdzinot tos ar citu liecinieku ziņām par attiecīgajiem jautājumiem. Šā darba izstrādāšanai izmantotas pāri par 30 Salaspils nometnes bijušo darbinieku un apsargu krimināllietu.
Mēs atrastos tālu no īstenības, ja neminētu, ka boļševiku okupācijas laikā prāvas pret Otrā pasaules kara dalībniekiem, kuri bija cīnījušies Vācijas pusē, komunisti ārkārtīgi politizēja. Šīs prāvas Latvijas kompartija un tiesas uzskatīja par PSRS permanentās cīņas sastāvdaļu pret „sapuvušajiem Rietumu imperiālistiem". Šinī nolūkā, pirmkārt, okupācijas vara līdz 1953. gadam tiesāja nevis par nozieguma faktu, bet parasti par KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu (Dzimtenes nodevība), sevišķi vajājot bijušās militārās personas. Tikai pēc 1953. gada sāka tiesāt par nozieguma faktu. Otrkārt, lai diskreditētu Rietumu valstis, tika veikti vēstures faktu viltojumi un radīti mīti, kuri izplatīti vēl šodien. Tā, piemēram, komunistu propaganda apgalvoja, ka augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē kara noziedznieks Fr. Jekelns savā tiesas prāvā Rīgā esot teicis, ka latvieši bijuši Eiropā labākie ebreju šāvēji, tāpēc uz šejieni vesti ebreji no visas Eiropas. Patiesībā Latvijā bija ievests mazāk ebreju (ap 20 000) nekā, piemēram, Baltkrievijā. Turklāt Fr. Jekelna prāvas dokumentos tādi Jekelna izteicieni nav sastopami; to pēdējos gados pierādījis vēsturnieks I. Ronis, I kurš iepazinies ar Jekelna prāvas 20 sējumiem Maskavā. Treškārt, vairāki profesionāli čekisti A. Rupeiks (ar segvārdu J. Silabriedis), B. Borgs (ar segvārdu B. Arklāns) publicēja diskreditējošu pamfletu „Politiskie bēgļi bez maskas"[96] un kopā ar J. Dzirkali -„Viņi bez maskas";[97] apsūdzības lietas, minētie „autori" viltoja faktus. Ceturtkārt, PSRS VDK Maskavā pieprasīja LPSR VDK vēl šajos materiālos izmantojot toreiz viņiem vien pieejamās čekas1984. gadā „sakarā ar pasākumu sagatavošanu kara noziedznieku kompromitācij* kuri pašreiz dzīvo ASV, nosūtīt mums materiālus par šādām personām". Šādi saraksti pa' emigrantiem, sevišķi, ja viņi bija aktīvi pretpadomju darbinieki, bagātīgi tika nosūtīti uz Maskavu. Piektkārt, LPSR Kultūras komiteja un LPSR Komiteja darbam ar tautiešiem ārzemēs kopā ar LKP CK izstrādāja un apstiprināja LKP CK savus darba plānus Rietumu trimdas graušanai, kuros lielu lomu ieņēma „emigrācijas atmaskošana".[98] Sestkārt, LKP CK vairākkārt lūdza PSKP CK Maskavā atļauju uzaicināt ciemos uz Latviju vairākus kreisāk noskaņotus latviešu trimdas darbiniekus, lai grautu trimdu no iekšienes un lai trimda „attīrītos" no „pretpadomju elementiem". Septītkārt, šinī pašā nolūkā uz Rietumiem sūtītīja vairākas kultūras un mākslas darbinieku grupas iepriekš sagatavotu kultūras darbinieku vadībā. Sevišķu lomu cīņā pret „sapuvušajiem Rietumiem" un „latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem" ierādīja Salaspils nometnei.
Priekšstatu par Salaspili kā nāves nometni aktīvi centās veidot Latvijas PSR VDK darbinieki. Atmiņu krājuma „Salaspils nāves nometnē"[99] plašā ievada „Fakti un dokumenti apsūdz" autori, kā arī sastādītāji un redaktori bija Latvijas PSR leTK darbinieki Vladimirs Izvestnijs (dz. 1929. g.) un J. Bistrovs. V. Izvestnijs bija LPSR VDK izmeklēšanas daļas priekšnieks, vēlāk LPSR VDK Gulbenes rajona pilnvarotais un 1972. gadā LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks. Acīmredzot čeka neuzticējās pat saviem visuzticamākajiem 20. gadsimta vēsturniekiem un, kā parasti svarīgos jautājumos, pati ķērās pie spalvas vai uzaicināja čekai tuvu stāvošas personas.
Atmiņu krājuma „Salaspils nāves nometnē" V. Izvestnija un J. Bistrova uzrakstītajā 27 lappuses garajā ievadā „Fakti un dokumenti apsūdz" nav ne jaunu dokumentu, ne materiālu, ja neņem vērā ebreju nošaušanas trīs pazīstamos attēlus Šķēdē,[100] nometnes plāna daļēju pārzīmējumu no Ārkārtējās komisijas materiāliem,[101] viena dokumenta foto- faksimilu[102] no M. Zālīša krimināllietas un pāris zināmu attēlu no Salaspils.[103] Protams, nekur nav profesionālu atsauču uz literatūru un avotiem. Turpretī ir atsauces uz viņiem pieejamajām grāmatām par Nirnbergas procesu, kas izdotas 1957.-1959. gadā. No tām citēti fakti, kas uz Latviju pilnīgi neattiecas (piemēram, Vācijas prezidenta 1933. gada februāra dekrēts „Par tautas un valsts aizsardzību", kas sakarā ar reihstāga dedzināšanu atļāva apcietināšanu drošības interesēs).[104] Čekistu ievadraksts liecina, ka viņiem bijušas pieejamas noziegumos Salaspilī apsūdzēto „buržuāzisko nacionālistu", tai skaitā Salaspils kūdras fabrikas vadītāja M. Zālīša[105] un celtniecības vadītāja M. Kačerovska[106], lietas; čekisti gan uz toreiz šīm slepenajām lietām neatsaucās. Autori gan norāda, ka parM. Kačerovska notiesāšanu, sekojot pašas čekas organizētajiem rakstiem avīzē „Sovetskaja Latvija",[107] bija iesniegtas nevis tūkstošiem, kā raksta autori, bet simtiem krievu valodā rakstītu vēstuļu, starp tām bijušo sarkano partizānu komandieru raksts[108] un pat vēstules no Maskavas.[109]
Atmiņu grāmatā jau no pirmās lappuses uzsvērts, ka tā vērsīsies ne tikai vācu fašistu, bet ari „viņu rokaspuišu - latviešu buržuāzisko nacionālistu drausmīgajiem noziegumiem".[110] Tālākajās lappusēs čekisti arī uzskaita „vācu fašistu rokaspuišus" kuri, protams, esot atraduši patvērumu Rietumu valstīs.[111]
Bez šaubām, grāmatai bija arī zināma kontrpropagandas loma. Piecdesmito gadu otrajā pusē no sarkanās katorgas nometnēm un izsūtījuma Latvijā sāka atgrieztiestūkstošiem politkatordznieku. Visā Latvijā ik dienas kļuva vairāk zināms par sarkanās impērijas vergu darba nometnēm. Veidojot mītu par Salaspili, čeka cerēja šo ieteka mazināt, liekot lieta pat viltojumus.
Grāmatā „Salaspils nāves nometnē" uz divām lappusēm publicētas jau minēts nometnes ieslodzītā Viļa Riekstiņa atmiņas „Brāļu tautu traģēdija".[112] Vēlāk par raksta publicēšanu V. Riekstiņš rakstīja: „Materiāls stipri saīsināts, un lasītājam būs skaidrs, ka no teksta palikuši tikai daži vārdi, jo visa rakstītā saturs nebija pa prātam grāmatas sastādītājam."[113] objektīvo nometnes tēlojumu[114] ar čekistu apdarē publicētajām atmiņām, novērojama šīs publikācijas liela radikalizācija un pat viltojums. Jau V. Riekstiņš aizrādīja, ka K. Sausnītis nevarējis aprakstīt Jāzepa Kaņepa pakāršanu, kas notika Šādas čekistiem tradicionālas „zinātniskā darba metodes" novērojamas arī citu atmiņu „apdarē". Salīdzinot Kārļa Sausnīša M. Kačerovska lietā iesniegto samērā1944. gada augustā, jo tika no nometnes atbrīvots 1943. gada maijā.[115] K. Sausnītis nevarēja arī noklausīties J. Kaņepa sarunu ar nometnes komandantu K. Krauzi. „Man personīgi," rakstīja V. Riekstiņš, „nācās noskatīties šo eksekūciju. Kaņeps bija pilnīgi mierīgs, bet neko nerunāja. Šajā laikā apcietināto skaits nometnē bija sarucis... Kur gan te varēja būt kaut kāds vectēvs un Baltkrievijas kolhozniece ar puisīti. Tā ir tīra Sausnīša fantāzija."[116]
Uz Salaspils nometni absolūti nevar attiecināt Hitlera teicienu Raušingam par cilvēku iznīcināšanas tehnikas pielietošanu veselu rasu iznīcināšanā,[117] jo tāda tehnika Latvijā nav izmantota.
Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzīto atmiņas grāmatā „Salaspils nāves nometnē" ļoti rediģētas boļševiku propagandas garā, izņemot M. Birzes un A. Rupeika atmiņas. Taču šīs atmiņas un okupantu veidotais Salaspils nometnes modelis ietekmējis nevien Latvijas, bet arī trimdas latviešu uzskatus un literatūru.[118] Čekistu rediģēto 20 bijušo ieslodzīto atmiņu krājumu „Salaspils nāves nometnē" plaši popularizēja LKP orgāns „Cīņa" vēl pirms grāmatas iznākšanas, publicējot fragmentus.[119]
Šā apcerējuma uzrakstīšanai izmantoti Latvijas Kara muzeja, Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja, LU Vēstures un filozofijas fakultātes savāktie Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzīto atmiņu pieraksti. Aculiecinieku atmiņās - atkarībā no laikmeta un situācijas, kādā tās pierakstītas, - vairāk vai mazāk saglabājusies visa šī avota veida bagātība un trūkumi. Vairāki Salaspils nometnes ieslodzītie vai nu nekā neatceras, vai arī, spriežot pēc pierakstītajām atmiņām, tur nav bijuši.[120] Atmiņu pierakstos nereti sajauktas personas, fakti un laiks. Tā, piemēram, Jozefs Gertners par nometnes komandantu dēvēja oberšārfīreru (feldfēbeli) Nikelu, bet V. "Riekstiņš raksta, ka Nikels toreiz bijis nometnes komandanta palīgs. Nometnes komandants tai laikā esot bijis oberšturmfīrers (virsleitnants) Bīgners.[121]Nometnes komandantūras ēku pabeidza tikai 1943. gada aprīlī.[122] Arī Salaspils nometnes celtniecības vadītājs M. Kačerovskis un citi celtnieki liecināja, ka nometnes celtniecības darbi pabeigti 1943. gadā.[123] Taču, uzmanīgi attiecoties pret atmiņu pierakstiem kā ticamu vēstures avotu, salīdzinot atmiņu faktus ar citu avotu liecībām, atmiņu pieraksti, ari grāmatā „Salaspils nāves nometnē" publicētie, jāizmanto. Tikai apbruņojies ar visiem pieejamajiem avotu veidiem un literatūru, to visu pēc iespējas pilnīgāk izvērtējot patiesības gaismā, autors drīkst iedziļināties šīs nacistiskās soda un ciešanu nometnes norišu pētījumos.
3. Nometnes celtniecība un pārvalde
Koncentrācijas un iznīcināšanas (nāves) nometņu celtniecību un pārvaldi trešajā reihā noteica vesela rinda vispārējo un speciālo noteikumu, kas tika izdoti jau kopš Dahavas (Dachau)uzcelšanas 1933.-1934. gadā. Koncentrācijas nometņu celtniecības un iekārtošanas, kā arī specializācijas noteikumu klāsts palielinājās līdz ar Hitlera-Staļina pakta noslēgšanu un Vācijas-Polijas un Vācijas un Krievijas kara sākumu. 1941. gada 28. maijā un 12. decembrī VDGP[124] izdeva vadošus norādījumus par darba audzināšanas nometņu iekārtošanu.[125] Katrā reiha koncentrācijas nometnē bija pieci iecirkņi pienākumu pildīšanai: 1) komandantūra ar komandantu, adjutantu un pasta cenzūras daļu; 2) politiskā nodaļa un pretizlūkošanas nodaļa (Erkennungsdienst), ko vadīja gestapo ierēdnis; 3) drošības apcietinājuma nometne(Schutzhaftlager), ko vadīja nometnes vadītājs, ziņojuma vadītājs (Rapportführer).baraku vadītājs, darbu vadītājs(Arbeitsdienstführer)u. c. ierēdņi. Nometnes pašpārvaldi vadīja nometnes vecākais, rakstveži, baraku vecākie; 4) pārvalde ar tās vadītāju, ieslodzīto mantu pārvaldi un nometnes inženieriem; 5) nometnes ārsts un slimnīca ar personālu.[126]
Par nāves nometņu(Vernichtungslager)ierīkošanu Osvencimā, Helmnē (Chelmno), Belžecā ir speciāli H. Himlera (1900-1945) rīkojumi,[127] arī par gāzu automašīnu nometnes ierīkošanu Helmnē. 1941. gada 25. oktobrī Ostministrijas referents rasu jautājumos Erhards Vecels (Wetzel)ieteica ierīkot koncentrācijas nometnes Rīgā un Minskā.[128]
Pēc SSreihsfīrera H. Himlera 1941. gada 28. maija rīkojuma „darba audzināšanas nometnes" bija domātas „tikai darba kavētāju (Arbeitsverweigerer)un darba negribētājuelementu (arbeitsunlustigeElemente)"uzņemšanai, kuru izturēšanās līdzināsdarbasabotāžai. 1941. gada 12. decembra redakcijā šis rīkojums noteica, ka darba un audzināšanas nometnē jāuzņem tādi policijas arestētie, kuri apdraud vispārējo darba morāli(allgemeine Arbeitsmoral gefährden).„Citi arestētie, sevišķi politiskie arestanti (Schutzhäftlinge), no uzņemšanas jāizslēdz". Darba kavēšanas īstais iemesls bija darba alga.
Darba audzināšanas mērķis bija sagatavot „darbu gribošus cilvēkus". Darba audzināšanā bija paredzētas trīs pakāpes: 1) stingri pasākumi, smags darbs, smaga fiziska ietekmēšana; 2) smags darbs, labāka apiešanās un labāks darbs; 3) darbs ārpus nometnes, fermās u. c.
Komunisma un nacisma teroram kopējā raksturīgā īpašība bija tā, ka tas notika visstingrākās slepenības apstākļos.[129] Kaut arī pastāvēja publikāciju aizliegums par nacistukoncentrācijas nometnēm,[130] iespējams, ka minētie rīkojumi atradās Salaspils koncentrācijas nometnes arhīvā, kas gājis bojā. Pētnieku rīcībā pašreiz nav ne nometnes celtniecības plāna, ne rīkojumu par tās celtniecību.
Kā redzams no 1941. gada 10. oktobra R. Heidriha (1904-1942) vadītās apspriedes par „žīdu jautājuma atrisināšanu" Bohēmijas un Morāvijas Protektorate, Heidrihs ieteica žīdus transportēt uz Rīgu SS ģenerāļa Fr. Štālekera (1900-1942) rīcībā, kura pārraudzītā nometne iekārtota pēc Zaksenhauzenas parauga.[131] Taču 1941. gada 10.oktobrī F. Štālekera rīcības grupai „A" Latvijā vēl nebija nevienas speciālas koncentrācijas nometnes. Rīcības grupas (Einsatzgruppen) bija Drošības policijas īpašas mobilas vienības „vadoņa speciālo uzdevumu izpildei".[132] Viens no šiem uzdevumiem bija pretvalstisku cilvēku iznīcināšana un nometņu celtniecība. Blakus Salaspils koncentrācijas nometne, kuru, kā redzēsim, sāka celt 1941. gada oktobri, Latvijā sākumā bija paredzēta ari plaša ; ebreju iznīcināšanas (nāves) nometnes celtniecība, jo cietumi bija pārpildīti. Pēc ģenerāļi Štālekera datiem, 1941. gada 15. oktobrī Latvijas cietumos bija 9 901 ieslodzītais, no kuriem tikai 308 bija kriminālnoziedznieki (3,1%).
Latvijas Republikas 15 vecie cietumi tika pārpildīti jau nacistu okupācijas sākuma. Centrālcietumā bija ievietots gandrīz divas reizes vairāk ieslodzīto, neka tas spēja uzņemt. Neraugoties uz cietumu „iztīrīšanas" pasākumiem, bija jāierīko papildcietumi (Ersatzgefängnisse - EG)un vietām jāceļ koncentrācijas nometnes.[133]
Rīgas ģenerālkomisārs O. Drekslers (1895-?) atzina, ka par lielas nāves nometne celtniecības vietu bija izraudzīta Rīga un Kurzeme, kur ebrejus bija iespējams no Eiropas nogādāt gan pa dzelzceļu, gan pa jūras ceļu. 1941. gada 11. oktobri O. Drekslers saņēma no Berlīnes rīkojumu šādu nometni uzbūvēt. Šinī nolūkā ģenerālis F. Štālekers patnaktivērsāspie O. Drekslera ar lūgumu sagādāt kokmateriālus[134] nometnes celtniecībai. Taču H. Lozēm, kā viņš vēlāk norādīja savā prāvā, izdevās Berlīnē šīs nometnes celtniecību noraidīt, uzsverot nometnes vietai nepiemērotību nāves nometņu iekārtošanas apstākļiem, literatūrā atzīmēts Berlīnes plāns pie
|
Nr.
|
|
|
|
|
|
p. k.
|
Ieslodzījuma vieta
|
Politieslodzītie
|
Kriminālieslodzītie
|
|
|
|
|
|
Skaits
|
%
|
|
1.
|
Rīgas Centrālcietums
|
2 837
|
63
|
2,2
|
|
2.
|
Latvijas cietumi
|
7064
|
245
|
3,5
|
|
|
Kopā
|
9 901
|
308
|
3,1
|
Rīgas ierīkot nāves nometni ar gāzes kamerām. Pret šo plānu uzstājies gan H. Loze, gan F. Trampedahs (1907-?)[136] Tādejādi Rīgā ierīkoja tranzīta nometni. Izteiktas domas, ka Latvijā nāves nometni neierīkoja ari saricanarmijas uzbrukuma dēļ.[137]
1977. gada ģenerāļa F.Štālekera rīcības grupas „A" virsleitnants G. Maivalds (Maywald,dz, 1913. g.) Hamburgas Zemes tiesā liecināja, ka 1941. gada oktobrī viņš no R. Langes (R. Lange vadīja Štālekera rīcības grupas IV (Gestapo) un V (Kripo) nodaļu) bija saņēmis ziņu, ka drīzumā Rīgā ieradīsies ebreju transports no reiha. Lange saņēmis rīkojumu ierīkot ebrejiem lielunometni. Nometnes ierīkošanai R. Lange un G. Maivalds izvēlējušies Salaspili, uz kuru satiksme iespējama gan ar lidmašīnu, gan pa dzelzceļu. 1941. Gada 17. oktobrī Salaspils nometnē bija uzcelta tikai viena nojume un ar žogu apzīmēts nometnes laukums, lai gan, pēc Ostlandes reihskomisāra datiem, pirmais transports ar Vācijas ebrejiem ieradīsies Rīgā jau 1941. gada 10. novembrī. Drošības policijas un SD komandieris Latvijā 1941. gada 8. novembrī rakstīja, ka „baraku celtniecība Salaspils tuvumā uzsākta ar lielu steigu". Sākumā celtniecības darbos strādāja latviešu būvamatnieki. Taču 1942. ziņojumā par notikumiem 1942. gada janvārī minēts, ka no Vācijas darbam Salaspilī ievesti arī 1000 ebreji.[138] „Nometnes būvei," rakstīts Hamburgas Zemes tiesas 1977. gada spriedumā, „Maivalds sākumā iekļāva latviešu būvamatniekus un krievu karagūsteknus vēlāk arvien lielākā skaitā ebrejus, kurus dzina no Rīgas geto un no Jumpravmuižas.[139] Salaspils nometni cēla Rīgas būvju valdes (Rīgā, Brīvības ielā 31) II iecirkņa celtniecības daļa, ko vadīja arhitekts un vecākais inženieris Aleksandrs Rācenis. Taču, izskatot Rīgas būvju valdes arhīva materiālus,[140] kā ari Rīgas apriņķa būvinspektora arhīvu (1923-1944), redzams ka Salaspils celtniecība tajā neatspoguļojas.[141] Salaspils nometnes celtniecības darbu vadītājs kops 1941.gada oktobra bija būvinženieris Magnuss Kačerovskis. M. Kačerovskis liecināja, ka sākumā Salaspilī bijušajā armijas šautuvē bija paredzēts celt noliktavas vācu armijai, ierīkojot speciālu dzelzceļa pievedceļu.[142] Pēc reiha koncentrācijas nometņu tipoloģijas parauga M. Kačerovskis Salaspilī ieņēma nometnes inženiera(Lager-Ingenieur)amatu un pildīja šo amatu ar ārkārtīgu stingrību un nežēlību pret apcietinātajiem, tā iemantojot ieslodzīto lielākās daļas naidu. M. Kačerovska palīgs celtniecībā bija būvtehniķis Nikolajs Kiršteins, bet brivā līguma strādnieki bijuši Zemzars, Kuks, Kalns, Stivriņš, Gailītis, Broks u. c.[143] Baraku celtniecībai nepieciešamos kokmateriālus gatavoja kokzāģētava Daugavas krastā iepretī Salaspils nometnei, kur jau 1941.gada oktobri iekārtoja divus, bet vēlāk vēl divus zāģu gaterus.[144] Zāģbaļķus līdz Salaspilij pludināja pa Daugavu. Kokzāģētavas darbu vadīja brāķeris Gailītis.[145] Kokzāģētavā sākumā strādāja gan sarkanarmijas gūstekņi (ap 100 cilvēku), gan ebreji no Čehoslovākijas, Polijas, Austrijas.[146]
Nacistu armijas virspavēlniecības šefa ģenerāļa Keitela 1941. gada 12. septembra direktīvā „Ebreji jaunieņemtajos Austrumu apgabalos" bija noteikts: „Cīņa pret boļševismu prasa nesaudzīgu un enerģisku apiešanos vispirms ar ebrejiem, boļševisma galvenajiem balstiem." Direktīva noliedza ebreju izmantošanu jebkurā armijas palīgdienestā un aizliedza karaspēka daļām izsniegt atļaujas šādai izmantošanai. „Izņēmums ir vienīgi ebreju izmantošana sevišķās slēgtās kolonnās, kuras darbojas tikai vācu uzraudzībā.[147] Lai celtu Salaspils nometni, šādas „slēgtas kolonnas" organizēja rīcības grupas ,,A" SD virsleitnants G. Maivalds Rīgas geto un Jumpravmuižā.
Kokmateriālusuzmugurasno zāģētavas uz nometni nesa ieslodzītie.[148] Tātad nometnes celtnieki bija dažādu tautību - galvenokārt ieslodzītie latvieši, bet arī krievi un ebreji. Par darbu celtniecībā maksāja tikai brīva līguma strādniekiem.
Sevišķi daudz bija sarkanarmijas karagūstekņu. Gan Salaspils koncentrācijas nometnes celtniecībai, gan vēlāk arī darbam nometnes ražotnēs karagūstekņus ņēma no Rīgas karagūstekņu nometnes „Stalag-350" trim Salaspils filiālēm „Stalag-35o-S", kasatradās blakus koncentrācijas nometnei. Pirmā no tām 18,82 ha platībā atradās blakus dzelzceļam zem k|ājas debess. Gūstekņi dzīvoja pašierīkotās zemnīcās. Otra gūstekņu nometne 20,28 ha platībā atradās toreizējā Rīgas ceļa labajā pusē kādus 200 m no Salaspils luterāņu baznīcas. Trešā nometne (10,28 ha) bija domāta virsniekiem un atradās tagadējās Salaspils pilsētas teritorijā. Kopā Salaspils gūstekņu nometnes pavisam aizņēma 49,38 ha. Nepanesamo dzīves apstākļu, bada, smagā darba dēļ gāja bojā daudzi gūstekņi, sevišķi „atklātajā nometnē" un kara sākumā. Padomju okupācijas laika presē un literatūrā minēti fantastiski ieslodzīto un bojā gājušo skaitļi. „Latvijas PSR vēsturē minēts, ka Latvijā bojā gājuši 327 000 sarkanarmijas gūstekņu, to vidū no „Stalag-350" un tās filiālēm vairāk nekā 130 000.[149] Pēc Latvijas Centrālā valsts arhīva 1944. gada 15. decembra izziņas, „Stalag-350-S" nonāvēti 43 000 gūstekņu, un tie aprakti 33 kapos.[150] Taču šie bojā gājušo skaitļi ir apšaubāmi.
Visas reiha koncentrācijas nometnes tika uzbūvētas pēc Dahavas koncentrācijas nometnes komandanta, vēlāk SS ģenerālpulkveža un ieroču SS ģenerāļa Teodora Eikes(Eicke,1892- 1943) Dahavā ierīkotās koncentrācijas nometnes parauga.[151] Salīdzinot Salaspils nometnes ieslodzīto barakas un vairākas citas nometnes ēkas ar citu koncentrācijas nometņu ēkām, rodas iespaids, ka tās nav projektētas Rīgā, bet celtas pēc reiha koncentrācijas nometņu tipveida plāniem, kurus te piegādāja SS rīcības grupas „A" celtniecības pārvalde. Tāpat kā visur, arī Salaspilī par darba spēku izmantoja ebrejus un citus ieslodzītos.
Drošības policijas un SD rīcības grupas komandiera Latvijā SS pulkveža Dr. R. Langes 1941. gada 8. novembrī slepeni rakstīja Ostlandes reihskomisāram H. lozēm par Vācijas ebreju izvietošanas grūtībām: „Baraku būve netālu no Salaspils virzās uz priekšu ar lielu kavēšanos. Tā kā daudzu būvmateriālu iegādes un kvalificētu būvstrādnieku trūkuma dēļ barakas pirmo [Vācijas ebreju - H. S.] transportu ienākšanas laikā vēl nevar būt pilnīgi gatavas, ir paredzēts izveidot apmešanās iespējas pirmajam transportam agrākajās armijas barakās Jumpravmuižā (pa labi no Rīgas - Daugavpils šosejas starp Rīgu un Salaspilī Rīgas apgabala (Riga-Land) komisārs, viņa štāba vadītājs, Vācijas Nacionālsociālistiskas strādnieku partijas (VNSSP) biedrs Brūns (Bruhn) personīgi apskatīja vietu un paziņoja savu piekrišanu."
Pēc plāna Salaspils nometnē bija jāuzbūvē 16 barakas "A" rindā, 18 barakas "B" rindā un 20 barakas "C" rindā - kopā 54 barakas, bet 1943. gadā bija uzbūvēta tikai neliela daļa[152] - 15 barakas (27,7%). Bijušajā šautuves teritorijā grunti izlīdzināja, izmantojot ieslodzīto „karuseli", kuri ar nestuvēm nesa granti.
Salaspils nometnes celtniecības darbus (30,43 ha) (barakas, pārvaldes ēkas, žogs, sargu tornis u. c.) kopumā pabeidza 1943. gada vidū,[153] kaut arī darbi pievedceļam Rīgas- Daugavpils šoseja - Salaspils nometne turpinājās vēlāk. Spriežot pēc LPSR Ārkārtējās komisijas uzdevumā 1945. gadā sastādītā Salaspils nometņu plāna, kas veidots, balstoties uz saglabājušos ēku un to pamatu izmēriem, nometnes teritorijā bija 48 ēkas. Tās pēc izmantošanas varēja iedalīt četrās pamatgrupās: 1) administratīvās ēkas (komandantūra, sardzes ēka); 2) ieslodzījuma barakas; 3) nometnes palīgtelpas (slimnīca, pirts, noliktava, virtuve); 4) ražotnes, kuras varēja atrasties lielākās ēkās vai speciālās barakās.[154] Teorētiski Salaspils nometnes iekārtojums atbilda citām nacistu koncentrācijas nometnēm. Salaspils koncentrācijas nometne bija tikai viena nometne no Salaspils apkārtnē izvietotajām četrām nometnēm un aizņēma 30,24 ha (40,0%) no šo nometņu teritorijas.
|
Salaspils koncentrācijas un gūstekņu nometņu platība (ha)[155]
|
||
|
Nr. p. k.
|
Nometnes
|
Platība (ha)
|
|
1.
|
Salaspils koncentrācijas nometne
|
30,24
|
|
2.
|
Atklātā gūstekņu nometne
|
18,81
|
|
3.
|
Karagūstekņu nometnes
|
30,53
|
|
|
Kopā
|
79,58
|
Otrā pasaules kara sākumā Vācijas VDGP (RSHA) sastāvēja no sešām pārvaldēm. Taču 1941. gada pavasari VDGP izveidoja septiņas nodaļas; V nodaļa nodarbojās ar noziegumu apkarošanu (Verbrecherbekämpfung).[156] Tādā veidā VDGP V nodaļa saglabāja savus agrākos uzdevumus un kļuva par svarīgāko koncentrācijas un iznīcināšanas nometņu pārvaldītāju. Salaspils koncentrācijas nometne, kā jau minēts, nebija pakļauta šai nodaļai, bet atradās Krievijas Ziemeļu un Ostlandes augstākā SS un policijas vadītāja ģenerāļa Fridriha Jekelna (1895-1946) pakļautībā (1941. gada novembris). Drošības policijas un SD pavēlnieks Ostlandē ģenerālis F. Jekelns 1942. gada 2. decembri rakstīja Drošības policijas un SD komandierim Latvijā policijas ģenerālmajoram V. ŠrēderamSchräder, 1902-?): „Nometne pakļauta vienīgi man. Tā ir iekārtota, lai atslogotu pārpildītos policijas cietumus. Nometnē ievietoti netikai politiskie arestētie, bet arī
darba kavētāji, un tā izpilda darba audzināšanas uzdevumus. (..) Es pieņēmu, ka SSun policijas tiesa pie augstākā SS un policijas pavēlnieka ir izteikusi priekšlikumu, lai SS un policijtiesiski sodīto soda izciešanai un nometnes apsardzībai izmantotu vietējos šucmaņus. (..) Es lūdzu ziņot Valsts drošības galvenajai pārvaldei, ka Salaspils nometnes gadījumā nav runa par kādu koncentrācijas nometni, bet gan par paplašinātu policijas cietumu un darbaudzināšanas nometni. (..) Īsta koncentrācijas nometne Ostlandē nemaz neatrodas. Vai šādas nometnes ierīkošana ir plānota, es nezinu. (..) Ja šo nometni pakļautu Valsts drošības galvenajai pārvaldei Koncentrācijas nometņu pārvaldei rastos grūtības, jo nometnē ievietotu citu teritoriju ieslodzītos. Būtu vajadzīgi arī igauņu un lietuviešu tulki. Tāpēc tas katrā ziņā jānovērš."[157]Šis Jekelna lēmums, kā redzēsim, tika ievērots, tomēr bija arī daži izņēmumi. Salaspils nometne tālāk bija pakļauta Latvijas Drošības policijas komandierim SS štandartenfīreram (pulkvedim) Rūdolfam Langem (1910-1945). Pirmais Salaspils nometnes komandants bija SS unteršturmfīrers (leitnants) Zigfrīds Nikels(Nickel, 1913), bet otrais - SS oberšturmfīrers (virsleitnants) Kurts Krauze, Komandanta pailgi bija Bergers (kanceleja), Heijers (saimniecība un pasts), SS unteršturmfīrers (leitnants) O. Tekemeiers (ārpusnometnes darbi) un SS oberšārfīrers (feldfēbelis) Čmutovs (nometnes drošība un apcietināto izspiegošana). Salaspils nometnes apsardze bija pakļauta Latviešu drošības palīgpolicijas priekšniekam SS šturmbanfīreram (majoram) Viktoram Arājam,[158]kurš, pēc ieslodzīto liecībām, Salaspilī neesot redzēts. Nometnes vadībā strādāja vairāki latviešu SD vīri. Komandantūrā par komandanta palīgu strādāja Arturs Kanders (1904-1944), bet pēc A. Kandera nošaušanas - Uldriķis Sēlis. Nometnes vecākais bija Alberts Viduss ar palīgiem Edgaru Purviņu, Vili Liepiņu un Robertu Gruduli. Nometni apsargāja latviešu SD vienība oberšturmfīrera (virsleitnanta) Bruno Tones,[159] vēlāk oberšturmfīrera (virsleitnanta) Konrāda Kalēja vadībā. Kopš 1943. gada decembra nometni apsargāja latviešu Šucmaņi.[160]
4. Ieslodzīto sastāvs un kopskaits
Ieslodzīto skaita strauju palielināšanos noteica t. s. drošības apcietinājuma (Schutzhaft)legalizācija reihā jau kopš 1936. gada un aizliegums no šā apcietinājuma atbrīvot kara laikā. Politieslodzīto skaitu palielināja speciāli drošības noteikumi Ostlandei.
1941. gada 25. septembrī Ostlandes karaspēka pavēlnieks ģenerālleitnants (no gada - kavalērijas ģenerālis) Valters Brēmers (1883-1955) izsūtīja „Vadlīnijas miera un kārtības militārai nodrošināšanai Ostlandē". Šajās vadlīnijās bija noteikts, ka boļševiku partizāni, „komunisti un citi radikāli elementi", kā arī „ebreji un tiem draudzīgas aprindas", kas traucē mieru un kārtību, jāiznīcina vācu karaspēkam un policijai ar vācu organizāciju un vācu privātpersonu palīdzību. „Labi domājoši vietējie iedzīvotāji jāiekārto palīgdienestā" (2. paragr.). Valdīnijas noteica arī, ka „īstie nolūki no iedzīvotājiem jātur slepenībā. Eventuāli nav jādod pat niecīgākais iemesls aizdomām par īstajiem nolūkiem". Vadlīnijas papildināja I pielikums: „Katrā uzstāšanās gadījumā pret vācu okupācijas varu, vienalga, kādi atsevišķi apstākļi tiem varētu būt, viennozīmīgi jānorāda uz komunistiskiem cēloņiem." Vadlīnijas uzdeva katras intrigas cēloņus iznīcināt pirmajā piegājienā. „Turklāt jādomā, ka viena cilvēka drošība šajos gadījumos nozīmē daudz mazāk un iebiedējoša ietekme var tikt sasniegta ar neparastu stingrību."[161]
Ostlandes augstākais SS un policijas vadītājs ģenerālis F. Jekelns - viens no reiha okupēto zemju 30 augstākā ranga vadītājiem - viņam pakļautās Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzītos komplektēja ar viņam pakļautās drošības un kārtības policijas palīdzību, balstoties uz beztiesas, t. s. drošības, apcietinājumu. Tas bija paredzēts pret „tautu un valsti vērstām sodāmām darbībām", kuras jau kopš 1936. gada nebija pakļautas civilās tiesas pārbaudēm,[162] un arests kara laikā nebija atceļams.[163]
Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzīto skaits un sastāvs līdz šim ir neskaidrs, jo ir dažādi skaitļi par nometnē ieslodzīto (arī ebreju un bērnu) skaitu. Padomju literatūrā atkārtoti uzsvērts, ka Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzīti tikai komunisti un 1940.- 1941. gada padomju aktīvisti, tagad atzīst, ka liela daļa ieslodzīto, it sevišķi 1942. gada sākumā, bija ebreji. Pēc A. Neparta datiem, no 1942. gada sākuma pēc ebreju aizvešanas uz nošaušanu lielākā daļa ieslodzīto bija par „kreisu" darbību vai nostāju pamatoti vai nepamatoti sodītie. Nometnē bija ap 200 nacionālās pretestības kustības dalībnieku, tajā skaitā ap 100 Latviešu nacionālistu savienības biedru, t. s. tautbalsnieku, kas grupējās ap avīzēm „Tautas Balss" un „Brīvā Latvija". Pēc nacionālās pretošanās dalībnieku aizvešanas uz Vāciju 1943. gada oktobrī lielākā ieslodzīto daļa nometnē bija karavīri. Taču noskaidrot ieslodzīto politisko pārliecību ir grūti.
Bijušais Salaspils nometnes rēķinvedis Otomārs Kuks (dz. 1906. g.) liecināja, ka par visām norisēm nometnē, tai skaitā par katru baraku - cik aizvests uz nošaušanu, ik dienas veikti rūpīgi pārskati.[164] Taču šie saraksti, kā minēts, acīmredzot gājuši bojā līdz ar Salaspils koncentrācijas nometnes arhīvu. Bez tam reiha RVDGP noteikumi uzdeva nesaglabāt nekādus dokumentus par apsūdzēto nošaušanu (Sonderbehandlun).[165]
Nošaušanu bez tiesas sprieduma SS un gestapo sarunu valodā sauca par „īpašu apiešanos (Sonderbehandlung), slepenajā sarakstā un SS un gestapo „darba sarunās" lietoja saīsinājumu ZB(SB).Šis rīkojums, šķiet, arī ievērots. Pēc Latvijas Drošības policijas un SD priekšnieka rīkojuma jau 1943. gada 3. aprīlī iznīcināti dokumenti par 1942. gadu.[166] Nacistu okupācijas vara ieradās Latvijā, rūpīgi sagatavota un apgādāta rakstiskām un mutiskām pavēlēm cīņai pret ienaidnieku frontē un aizmugurē. Jau 1941. gada 6. jūnijā karaspēka un okupācijas varas vadība saņēma t. s. komisāru iznīcināšana pavēli: „Vadlīnijas rīcībai ar politiskiem komisāriem", kurā minēts vēlāk arī Latvijā nacistu izplatītais jēdziens - cīņa pret žīdisko boļševismu.[167] Mutiskas instrukcijas ebreju iznīcināšanai sniegtas 1941. gada 17. jūnijā vadības instruktāžā pie SS virsvadītāja un RSHA vadītāja Heidriha (1904-1942), kurā, iespējams, paziņota Hitlera pavēle par ebreju iznīcināšanu.[168] 1941. gada 12. decembrī SS policijas vadītājs H. Himlers (1900-1945) izdeva slepenu pavēli visiem augstākajiem policijas vadītājiem „ne ar ko nerēķinoties (ohne Rücksicht), likvidēt katru pretošanās perēkli (Herd) un vācu tautas ienaidnieku visasākā veidā (schärfste Form) pakļaut taisnīgajam nāves sodam. (..) Dzīvei nepieciešamām pavēlēm un pienākumiem tautas labā jātiek izpildītiem, bet pēc tam tām nav jākļūst par sarunu un apspriešanas tēmu".[169] 1941. gada 25. septembra Ostlandes karaspēka pavēlnieka ģenerālleitnanta Brēmera rīkojuma „Vadlīnijas miera un kārtības militārai nodrošināšanai Ostlandē" 1. pielikumā bija noteikts: „Vietējiem spēkiem(Landeseigene Kräfte) šādu vardarbīgu pasākumu īstenošanā atteikt. Viņu pastiprināšana veido paaugstinātas briesmas pašu karaspēkam, un tāpēc tiem jāizpaliek."[170]
Pirmie ieslodzītie, starp tiem arī ebreju grupas, iekārtoti Salaspils nometne 1941. gada novembra beigās.[171] Nirnbergas ebrejiete savās atmiņās min, ka viņa kopā ar 1100 ebrejiem 1941. gada 2. decembrī speciālā ebreju transportā ievesta Rīgas Šķirotavas stacijā un novietota Mazjumpravas nometnē lielā aukstumā neapkurinātos šķūņos. No Mazjumpravas nometnes ap 200 ebreju decembra sākumā nosūtīti Salaspils nometnes būvdarbos.[172] Spriežot pēc atmiņu materiāliem, 1942. gada janvārī no Austrijas un Čehoslovākijas Salaspils divās barakās tika ievietoti ap 800 darbspējīgu ebreju,[173] kuriem pievienoja vēl ap 300 no Rīgas geto. Salaspils nometnes iemītnieki ieslodzīto ebreju skaitu 1942. gada janvārī vērtēja uz 1000 cilvēkiem.[174] Taču 1942. gada aukstajā ziemā, kad temperatūra Rīgā sasniedza mīnus 25-30 °C un izplatījās tīfs, apmēram puse no ieslodzītajiem mira.
Darbspējīgie ebreji Salaspilī 1941. gada beigās un 1942. gada sākumā izmantoti, kā jau minēts, nometnes celtniecības darbos, kā arī amatnieku darbnīcās. 1941. gada 25. oktobrī Rīgas geto bija ieslodzītas 29 602 personas, starp tām bija 2660 amatnieku (8,9%), bet savukārt starp amatniekiem - 1300 šuvēju (48,9%). 1952. gadā Hamburgas zvērināto tiesa atzina, ka Jumpravmuižas nometnē 1941. gada novembrī - 1942. gada pavasarī bija ievesti 4000-5000 Eiropas valstu ebreju. 1942. gada martā ap 3500 ebreju
no Jumpravmuižas aizvesti nošaušanai („Akcija Daugavgrīva"), bet palikuši 440 „darba ebreji". Drošības policijas un SD priekšnieks Latvijā majors R. Lange 1942. gada pavasarī bija uzdevis 500 ebrejus no Rīgas vācu ebreju geto (aus dem deutschen Ghetto)pārvest darbā uz Salaspils nometni un tās filiālēm. Rīgas pilsētas apgabala komisāra darba pārvalde ar Rīgas ģenerālkomisāra starpniecību 1942. gada 29. aprīlī sūdzējās Ostlandes reihskomisāram, ka pārvešana var radīt darbaspēka trūkumu kara saimniecībai nepieciešamajās nozarēs Rīgā. Rīgas lauku apgabala komisārs Joahims Fusts un Rīgas ģenerālkomisārs O. Drekslers vienojās, ka 1942. gada 2. maijā 300 „vācu ebreju" tiks pārvesti darbā uz Salaspils kūdras fabriku, bet 300 paliks darbā Rīgā. Tikai 1942. gada 27. maijā Ostlandes reihskomisārs H. Loze tam piekrita un deva rīkojumu nākamos 300 „vācu ebrejus" uz Salaspili nepārvietot, bet atstāt darbā Rīgā.[175] Ebrejus no Salaspils dzina darbā uz fabriku „Lente" un citur.[176] Ebreji dzīvoja barakā C-2, kur atradās arī noliktava. Ebrejus vienlaikus izmitināja ne vairāk kā 2-4 barakās.
Autora rīcībā pašreiz esošie dati nedod drošu pamatu ebreju skaita analīzei Salaspilī t. s. ebreju periodā. Taču šie dati jauj izteikt dažus apsvērumus. Ebreju skaits Salaspils nometnē no 1941. gada beigām līdz 1942. gada maijam bija ap 500 darbspējīgu cilvēku, bet varēja būt arī ap 1000 cilvēku (4 barakas). Taču tas nekad nevarēja sniegties līdz literatūrā minētajiem 5000, jo ne šajā laikā, ne vēlāk Salaspilī nebija 20 baraku un Salaspils nekad nebija geto, kur varēja dzīvot tikai ebreji, kā to noteica reiha likumi.
Hamburgas Zemes tiesa 1977. gada 2. augusta spriedumā pret ricības grupas „A" dalībnieku Latvijā Gerhardu K. Maivaldu pēc sešu ebreju zvērināto liecinieku noklausīšanās atzina: „Dzīves apstākļi Salaspils nometnē (..) kopumā tika raksturoti kā sevišķi slikti. Primitīva nometināšana pusgatavās barakās lielā aukstumā, slikts un nepietiekošs ēdiens, kā arī nāves soda draudi par mazāko pārkāpumu, pēc ticamām šo liecinieku liecībām, noveda pie lielas mirstības šajā nometnē."[177] Apstākļus vēl drausmīgākus padarīja fiziskie sodi, nepietiekama pārtika, smagais darbs un nošaušanas draudi. „Salaspils nometnē [1942. gada martā - H. S.]," rakstīja Hamburgas Zemes tiesa savā 1977. gada 2. augusta spriedumā, „kura šajā laikā tikai tapa būvēta, izmantoja tikai jaunākos, darba spējīgākos vīriešus."[178]1952. gadā, balstoties uz O. Tekemeiera un citu liecībām, Hamburgas zvērināto tiesa konstatēja, ka 1942. gada aprīlī Salaspils nometnē bija ap 1000 dažādu tautību ieslodzīto. „Apsūdzētā uzdevums, kurš bija bez komandanta vienīgais SS vīrs nometnē," rakstīts minētajā tiesas spriedumā, „bija atbalstīt komandantu [Nikelu - H. S.], uzturēt kārtību nometnē, kā arī darbos ārpus nometnes." Pēc ieslodzīto atmiņām, O. Tekemeiers (iesauka „Štukass") bijis viens no nežēlīgākajiem ieslodzīto spīdzinātājiem. Viņš mēdzis pēkšņi ierasties ieslodzīto darba vietās ārpus nometnes un fiziski izrēķināties ar arestētajiem. 1942. gada janvārī par bēgšanas mēģinājumu Salaspilī nošāva ebreju jauniešus Hiršlandu (16 gadu) un Hanau (18 gadu).[179]
Arī čigāni bija ievietoti atsevišķā barakā. 1942. gada sākumā ebrejus no Salaspils aizveda un nošāva. Ieslodzītais V. Riekstiņš rakstya: „Apcietināto skaits pašreiz svārstās ap 1500 cilvēkiem [1942. gada vasarā], no tiem 36 žīdi, kas saglabājušies no tiem laikiem, kad viņu nometnē bija daudz."[180]
[1]Roždenije Gulaga: diskussija v verhņih ešelonah vlasti // Istoričeskij arhiv. - Moskva, 1997. - Nr. 7.-142.-156. Ipp.
[2]V. Berdinskih. Vjatlag. - Kirov, 1998.- 4. Ipp. Totalitārisma režīma komunisma diktatūras raksturojumu visprecīzāk formulējis bijušais PSKP CK Politbiroja loceklis A. Jakovļevs 1999. gadā Maskavā izdotās grāmatas - «Komunisma melnā grāmata" ievadā: «Starptautiskā mērogā tā ir tāda pati parādība kā vācu nacisms, itāļu fašisms, spāņu frankisms, polpotiāde vai mūsdienu diktatūriskie režīmi, katram ir savas īpatnības, bet būtība paliek tā pati." Akadēmiķis izvirza apsūdzību komunismam 14 punktos, norādīdams, ka komumsms, boļševisms nedrīkst izbēgt no atbildības. (A. Jakovļev. Boļševizm - sociaļnaja bo|ezņ XX v. // Černaja kņiga kommuņizma. - Moskva, 1999. - 13.-14. Ipp.).
[8]Konzentrationslager // Meyers Kleine Lexicon. Geschichte. 2. Auflage. - Mannheim, 1991. – 236-237. Ipp.
[9]Lexicon Nationalsozialismus. - Hamburg, 1999. - S. 255.
[11]Polizeigefangnisse und Arbeiterziehungslager Salaspils". Šis nosaukums bija gan līdzīgs, gan atšķirīgs no citām nacistu soda vietām: Štuthofas koncentrācijas nometneKonzentrationslager Stutthof),Dancigas - Mackavas soda izciešanas nometne(Strafvollzugslager Danzig - Matzkau).
[12]H. Krausnick. H. H. Wilhelm. Die Truppen des Weltanschauungskrieges. - Stuttgart, 1982. - S. 610.
[13]"Lager užasov i smerti". Savelija Dukajska krimināllieta. - LVA, 1986. f., 1. apr., 41816.1., 85.a Ip.
[14]Žertvi nemeckih krovososov. // Suvorovec. - 1944. - 7. dec.; Žestoko mstitj zlodejam ņemcam. - LVA. 1986. f.. 1. apr., 41816.1., 85.b Ip.
[15]Auschwitz 1941-1945. Studien zur Geschichte. - Auschwitz, 1995.- Bd. I-V; Die nazional- sozialistische Konzentrationslager. Verf. Ulrich Herbert u. a. - Göttingen, 1998.
[17]A. Drīzulis, R. Tīzenberga. Latvijas PSR Padomju Savienības Lielā Tēvijaskara laikā (1941-1945).- Rīga, 1954.-32.-33. Ipp.
[18]E. Blumfelds, I. Strautmanis, Salaspils koncentrācijas nometne// LME. - III sējums. - Rīga, 1970. - 277. Ipp.
[20]Turpat.
[21]Salaspils nāves nometnē. Atmiņu krājums. - Rīga, 1963,1975. (Turpmāk saīsinājums - Salaspils nāves nometnē).
[22]Okupācijas muzeja (turpmāk - OM) krājumi, V. Riekstiņš. Piezīmes grāmatai «Salaspils nāves nometnē". - Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1963., inv. 2153., 1. Ipp.
[24]K. Buss. St. Rozanovs. Salaspilī // Literatūra un Māksla. - 1967. - 25. okt.; K. Sausnītis. Tur, kur valdļa nāve // Cīņa. - 1967. -31. okt.
[25]Bojā gājušo piemiņa - ierocis cīņā par mieru // Cīņa. - 1962. - 18. jūl.; E. Roja. Salaspils bērni // Rigas Balss. - 1978. - 14. jūl.; Pieminekļa mācība // Cīņa. -1966. -17. jūl.
[26]J. Dmitriev. Eto bilo v Salaspilse // “Sovetskaja Latvija". - 1959. - 27., 30. sept., 1., 2. okt.
[27]L.D. Dergačeva. Istočņikovedeņije probļemi sovetskoj žurnaļistiki vojennogo vremeņi (1941-1945) //Vestņik Moskovskogo Uņiversiteta. - 1999. - Nr. 2. - 8. Ipp.
[34]OM krājumi, V. Riekstiņš. Piezīmes grāmatai „Salaspils nāves nometnē". - Rīga: LVI, 1963., Nr- 2153, 3. Ipp.
[37]Artūrs Neparts. Pret svešām varām. Atmiņas par okupāciju laikiem, 1940.-1945. // Latvijas Vēstnesis. - 1999.-4., 10., 11., 13., 18., 24., 25., 26., 31. aug.; 1., 2., 3., 7., 9. sept.
[39]Artūrs Neparts. Atmiņas par okupācijas laiku, 1940.-1945. - Milforda, Mičigana, ASV, 1998. -1 - 27 Ipp.; II - 39 Ipp.; III - 72 Ipp. - LVA, 2150. f., 1. apr., 1.1., 1 .-6. Ip.
[46]M. Vestermanis. Die nationalsozialistische Haftstätten und Todeslager im okkupierten Lettland 1941-1945// Die nationalsozialistischen Konzentrationslager- Entwicklung und Struktur. - München, 1998. - S. 472-492.
[48]Meyers kleines Lexicon. Geschichte. 2. - Auflage Mannheim, 1991. - 237. Ipp.
[56]„Ob obrazovaņii črezvičainoj respubļikanskoj komissii Latvijskoj SSR po ustanovļeņiju i rassļedovaņiju zlodejaņij ņemecko fašistskih okkupantov i ih soobŠčņikov, i pričiņennim imi uščerba graždanam, seļskomu hozjaistvu, obščetsvennim orgaņizacijam, gosudarstvennim predprijatijam i učreždeņijam Latvijskoj SSR". - Latvijas Valsts vēstures arhīvs, turpmāk LWA, 132. f., 29. apr., 2.1., -2. Ip. Apstiprināts noraksts.
[57]Komisijas sastāvs: priekšsēdētājs - J. Kalnbērziņš, LK(b)P CK sekretārs; vietnieks - V. Lācis, LPSR TKP priekšsēdētājs; locekļi: A. Noviks, LPSR VDT komisārs; A. Eglītis, LPSR NKVD priekšsēdētājs; K. Strazdiņš; Fr. Rokpelnis; atbildīgais sekretārs - E. Ermansons. - LVA, 270. f., 1. s. apr., 129.1., 2.Ip.
[59]N. N. Burdenko, B. I. Vedeņkovs, T. D. Lisenko, J. V. Tarle, I. P. Treilins.
[66]Perepiska s raznim učreždenijam. Apreļ - avgust 1945 goda. - LVVA, P-132 f., 29. apr., 15. l.1.-2; Ip.
[67]Vipiska iz akta o soveršennih zlodejaņijah i razrušeņijah ņemecko-fašistskih zahvatčikov i' soobščņikov v g. Rige. - LVA, 1986. f., 1. apr., 6217. l.117.-122. Ip.
[70]Zlodejaņija ņemcev v Pribaltijskih sociaļističeskih respubļikah. - LVVA, P-132. f., 29. apr., 2.1., 37. Ip.
[73]Spravki ob uņičtožeņii ņemecko-fašistskimi okkupantami sovetskih graždan i sovetskih vojennopļennih na territorii Salaspilskogo konclagerja za period 1941-1944 g. - LVVA, P-132. f., 30. apr., 38.1., 1.-3. Ip.
[74]Fašistisko iebrucēju un viņu līdzdalībnieku pastrādāto noziegumu konstatēšanai un izmeklēšanai ieceltās Valsts Ārkārtējās komisijas ziņojums par vācu iebrucēju noziegumiem Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā // Cīņa. - Nr. 83. - 1945. - 8. apr.
[80]Otčot o zlodejaņijah ņemecko fašistskih zahvatčikov i ih soobščņikov i pričiņennogo imi uščerba graždanam, obščestvennim orgaņizacijam, gosudarstvennim predprijatijam i učreždeņijam Latvijskoj SSR. - LVVA, P-132. f., 29. apr., 4.1., 1 .-410. Ip.
[82]Zlodejaņija ņemcev v Pribaltijskih sociaļističeskih respubjikah. - LVVA, P-132. f., 29. apr., 2.1.. 34.-50. Ip.
[116]Turpat.
[118]Aivars Ruņģis. Spēle uz skatuves trīs cēlienos ar ieskaņu un izskaņu. Tris lugas // Ceļinieks. -Mičigana, 1980.- 7.-76. Ipp.; Aivars Ruņģis. Latvieši. Bijušā Salaspils koncentrācijas nometnes iemītnieka stāsts // Aivars Ruņģis. Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas. - Grāmatu Draugs, 1968. - 58- 83. Ipp.
[120]Sofija Staņislava m. Grahoļska, dz. 1925. gadā Kaunatas pagastā, 4 klašu izglītība -atmiņas pierakstījusi Latvijas Valsts universitātes (turpmāk LVU) Vēstures un filozofijas fakultātes studente V. Bautre.
[121]Salaspils nāves nometnē. - Rīga, 1963. - 39. Ipp.; OM krājumi, V. Riekstiņš. Piezīmes grāmatai «Salaspils nāves nometnē", Nr. 2153, 2. Ipp.
[127]Götz Aly, Susanna Heim. Vordenker der Vernichtung. - 509.-510. Ipp.
[128]Turpat. - 510. Ipp.; Errichtung der Konzentrationslager Herzogenbuch, Riga und Lublin. - BAP, R SS/1027.
[130]Verbot einer Veröffentlichung über Konzentrationslager. - BAP, R 58/877.
[131]BAP, Eichmann - Dokumente der israelischen Polizei, Nr. 1193.
[133]M. Vestermanis. Die nationalsozialistische Haftstätten und Tödeslager im okkupierten Lettland (1941-1945)//Die nationalsozialistische Konzentrationslager.. - 1998,472.-476. Ipp
[138]Izraksts no Kanādas imigrācijas un bēgļu pārvaldes Arbitrārās nodaļas lēmuma Konrāda Kalēja lietā 1997. g. 18. augustā, 42. Ip. (virsprokurora U. Strēļa tulkojums autora rīcībā).
[148]LVA, 1986. f., 1. apr., 42918.1., I sēj., 1., 18., 115. Ip.; II sēj., 90. Ip. Arī Štuthofā Dancigas cietuma ieslodzītie SS vīru uzraudzībā vispirms cēla barakas (L Šiliņš. Koncentrācijas nometne Štuthofā //Arhīvs. - XXVII. - Melburna, 1987. - 141. Ipp.).
[152]OM krājumi, V. Riekstiņš. Atmiņas.., inv. Nr. 2152, 15. Ipp. Arī A. Neparts 2000. gada marta vēstulē autoram apliecināja, ka nometnē bija „četrpadsmit vai piecpadsmit dzīvojamās barakas".
[153]LVA, 1986. f., 1. apr., 42918.1., IV sēj., 41. Ip. Nometnes platība 30,84 ha konstatēta arī pēc kara, acīmredzot izmeklēšanas komisijas uzdevumā sastādītajā Salaspils nometņu kartē (Plan Salaspilskih lagerei smerti. - LVVA, P-132. f., 28. apr., 6.1.).
[154]Nacistu koncentrācijas nometnēm bija aptuveni viens plāns, kas Salaspils variantā bija sašaurināts. Tāpat kā Štuthofā, arī Salaspilī I sekcija bija komandantūra, kurai pievienota SD sardzes da|a un saimnieciskā daļa; II sekcija bija politiskā daļa; III sekcija - koncentrācijas nometne; IV sekcija Štuthofā bija gāzes krāsns, krematorija, slimo barakas; V sekcija - koncentrācijas nometnes ārsts un slimnīca; VI sekcija - SS štābs.
[161]Richtlinien für die militärische Sicherung und für die Aufrechthaltung der Ruhe und Ordnung im Ostland. - LVVA, P-1026. f., 1. apr., 25.l., 11 -25. Ip.
[162]Anatomie des SS-Staates. - Bd. I. - S. 47 (202).
[165]Durchführungsbestimmungen für Exekutionen durch der Polizei (Sonderbehandlung). - BAR R58/241.
[168]Auszüge aus der Anklageschrift gegen den Rentner Bruno Streckenbech (geb. 1902 in Hamburg) // H. H. Wilhelm. Rassenpolitik und Kriegsführung. - Passau, 1991. - 211. lpp.
[170]LVVA, P-1026. f., 1. apr., 25.1., 16. lp.
[171]LVA, 1986. f., 1. apr., 42918.1., II, 96. lp.
