Nometnes šausmas

 

 

Latviešiem šausmu pilnas sākās 1941. gada jūnija dienas, kad fa­šistiskie slepkavas okupēja Latvijas PSR. Iesākās asiņainas cilvēku medības. Visdziļākie meža biezokņi un staignākie purvi tika izmeklēti. Apcietinātos sameta cietumos un nometnēs, tad izveda mas­veidīgai nogalināšanai.

Mani apcietināja 1941. gada jūlijā. Šucmaņiem darba bija daudz. Bez tiesas, bez sprieduma, pēc acu­mēra apcietinātie bija jāšķiro un jāved uz mežu nogalināšanai.

 

Pēc 48 stundu smakšanas bun­kuros mus, apmēram 100 cilvēkus kolonnā pa 4, stiprā šucmāņu ap­sardzībā, noveda Jelgavas cietumā. Virsuzraugs Stankevičs atņēma ap­cietinātiem vērtslietas. Nāves ēnā pagāja nedēļas un mēneši. No ma­nas kameras nošāva no Ozolnieku pagasta sabiedrisko darbinieku J. Landsmani, ar kuru bijām 1940.­1941. gadā kopā. Gaidīju arī savu kārtu. Tomēr man bija lemts no­nākt Sierumuižā. Arī no šejienes turpinājās apcietināto pazušana. Pēc apmēram pusotra gada mani, kopā ar 60 citiem apcietinātiem, no­sūtīja uz Vecsaules kūdras raktu­vēm spaidu darbos. Nometnes priekšnieks Lembergs un tā palīgs Kopštāls solījās bēgšanas gadījumā vai par citiem pārkāpumiem mūs stāvus zemē sadzīt un ar ecēšām galvas nolīdzināt. Nometnes šucmaņi ar Lembergu priekšgalā zvē­rīgi noslepkavoja b. Meijeru no Teteles pagasta. Leinbergs kopā ar Kopštālu aplaupīja apcietinātos. Šie izdzimteņi nekautrējās noraut pat pēdējo kumosu no mutes. Kautgan ir sakāmvārds — vārna vārnai acīs neknābj, tomēr šoreiz draugi sakāvās un Lembergs ar Kopštālu paši tika apcietināti.

 

Vasaras beigās mans ceļš» kopā 100 pārējiem biedriem, aizveda uz Salaspili, jo tur vajadzēja vergu rokas, kas ceļ sev un citiem bara­kas un apvelk tās ar drāšu žogu. Tur plosījās riebīgie izdzimteņi un slepkavas oberšturmbanfīrers Lange, oberleitnants Tone un šārfīrers Nikels. Šiem nezvēriem būs jāatbild par tūkstošu un atkal tūkstošu noslepkavoto, badā nomērdēto, no­sisto un pakārto cilvēku. Ja Salas­pils smilšu kalni un sīkās priedītes spētu runāt — cilvēka nervi to neizturētu.

 

Salaspils nometnē pa kreisi bija 3 barakas. Tur atradās ieslodzīti 2400 Vācijas un Čechoslovākijas ebreji, kas visi kādā dienā tika no­galināti un samesti milzu bedrēs. Nometnes centrā bija uzstādītas ka­rātavas, kurās pakārtie dažreiz ka­rājās vairākas dienas. Sanitārie apstākļi barakās neaprakstāmi — tajās ņudzēja miljardiem blakšu, utu un blusu.

Pēc kāda laika atkal mani ielika melnā Bertā. Atkal mani mocīja doma par pēdējo ceļu uz priedēm. Bet nē, šoreiz Rīgas centrālcie­tums kļuva par manu mītni. Kad mani atveda, bija pašlaik pusdiena. Apcietinātiem izsniedza 50 g mai­zes un 0,5 litra šķidras lopbarības. Vakarā bija 150 g maizes un melna, plāna kafeja, rītā 5 kartupelīši ar visu mizu. Arī šeit apcietinātos mocīja utis un blaktis.

 

Izrādījās, biju izsaukts uz prati­nāšanu. Vāciešiem bija sevišķa pratināšanas kultūra un technika. Parasti pratināšana beidzās ar metāla stīpas aplikšanu ap galvu, ko skrūvēm savilka kopā. Moceklis sa­kož zobus un klusē. Tagad stekas neskaitāmas reizes krusto cietum­nieka skrandās tērpto miesu. Tad nagloti zābaki bīstami dragā galvu. Mirkli moceklis redz virs sevis zvēriski izviebtas bandītu se­jas, tad iestājas tumsa, zudusi sa­maņa.

Tādu ceļu vācu okupācijas laikā staigāja labākie Latvijas dēli un meitas. Sarkanā Armija mūs iz­glāba no nāves un iznīcināšanas. Ar lielo Padomju Savienību vie­nosim savus likteņus uz visiem laikiem.