Bērnu bendes Salaspilī

 

Kalnciema ielā, pelēkā, kokiem apaugušā sētas mājiņā satiku mazo Jegoru Papjonoku. Zēnam ne­pilni desmit gadi, bet sejā daudz nopietnības un rūgtuma – tas vācu nopelnis.

Nedroši un aprauti, bērnam īpatnējā valodā, Jegors stāsta par savas jaunās dzīves grūtākajiem brīžiem. Atkal acu priekšā nostājas satricinoša Salaspils nāves no­metnes ainā. Redzam vāciešus kā bērnu ziedošo dzīvību iznicinātā­jus. Līdz vācu iebrukšanai Vitebskas apgabalā 7 gadus vecais Je­gors tāpat kā vīsi Padomju zemes bērni dzīvoja saulainā, bezrūpīgā ikdienā. Iebruka vācieši un izdzēsa bērnu gaišo prieku, atnesa izmisu­mu un šausmas.

 

Jegoru kopā ar vecākiem atsūtīja uz Latviju un ievietoja Salas­pils nometnē. Pēc ierašanās no­metnē vācu varas kalpi sadzina mātes ar bērniem pagalmā un sa­ka «dalīšanu». Vispirms bērnus, neizslēdzot zīdaiņus, atņēma mā­tēm un ievietoja atsevišķās barakās, kur viņi bez drēbēm, slapjos, netīros salmos pavadīja vairākas dienas. Bērniem, kas vēl neprata runāt, kaklā uzkāra numuru. Ne vārda, ne uzvārda, ne mājas, ne vecāku – tikai numurs...

 

Mātes ievietoja atsevišķas barakās, pie bērniem nelaida. Tikai no tālienes zagšus viņas varēja saskatīt savu lolojumu izstieptās ro­ciņas, varēja dzirdēt viņu asaru pilnos saucienus: «Māt!».

Sals, netīrība un pusbads no­metnē izsauca epidēmijas. Bērni sāka slimot. Sevišķi izplatījās bakas. Bērnu novājinātie organismi neizturēja slimības, un katru nakti pa 20-30 bērnu līķīšu, ievīstītu avīžu papīros, nesa uz nometnes tuvumā izrakto grāvi, kur tos vēlāk sadedzināja. Tos, kas ilgāk slimoja, tāpat arī kroplos vienkārši izveda aiz nometnes un nošāva. Dažreiz to veica arī klusāk – no­indējot.

 

Sitieni un lāsti – tā bērniem bija parastā ikdienai «deva». Sita par to, ka lūdza gabaliņu maizes, par to, ka saspiedās vairāk kopā, lai sasildītos. Un visnežēlīgāk sita, ja kāds aiz barakām ieraudzīja sa­vu māti un mēģināja nokļūt pie tās.

Ar ebrēju bērniem vācieši darī­ja sevišķus «eksperimentus». Vi­ņus izlietoja par mērķiem šauša­nai.

Tad vācieši nolēma, ka bērnus izdevīgāk novietot darbos, un sā­kot ar 5 gadu vecumu, visus vēl veselos bērnus nosūtīja pie saim­niekiem par ganiem un kalpiem. Mazais Jegors, ko arī aizsūtīja pie saimnieka, jau savā desmitajā ga­dā cilāja smago izkapti. Kopš no­kļūšanas nometnē par saviem ve­cākiem viņš vairs neko nezināja. Visa viņa pasaule bija – viņa ve­cumam nepiemērota darbs. Ne sko­las, ne mācību, ne siltu vārdu. Ti­kai Sarkanās Armijas ienākšana mazajam zēnam atdeva atkal vācu nolaupīto bērnību. Jegors ta­gad atradis jaunu māti, kas visiem spēkiem cenšas zēna dzīvi padarīt atkal gaišu. Viņa sagatavo Jegoru pamatskolas 4. klasei.

 

Jegors jūtas labi, tikai, atcero­ties agrāko dzīvi, vecākus – asa­ras sarodas zēna acīs, un viņš klu­su nosaka: «Žēl mātes...».

Žēl mātes ne tikai mazajam Jegoram vien, tās žēl daudziem tūk­stošiem bērnu, ko vācu bendes pa­darījusi par bāreņiem. Un šo bēr­nu balsis sauc pēc atmaksas.