Nevaru rakstīt bez sāpēm

Vaišļa S. Nevaru rakstīt bez sāpēm. // «Cīņa», 1. jūnijs, 1990.g.

 

 

 

Atsaucieties, Salaspils nāves nometnes bērni!

 

 

Ārzemēs turpinās tiesas prāva pret B. Maikovski. Esmu no Latgales, biju daudz kam acu­lieciniece un uzskatu, ka B. Maikovskim ir jāatbild par masu slepkavībām Latvijā. Dzīvi pali­kušie cilvēki Kaunatā vienmēr atcerēsies B. Maikovski. Jā, kas gan Kaunatas pagastā nepazina viņu un viņa rokaspuišus! Cilvē­ki, izdzirduši viņa vārdu vien, šausmās sarāvās, it sevišķi Kau­natas pagasta sādžās, tādās kā Madolesje, Asāni, Rasica, Rudzi un Kuruļi. Tas bija viņš, kurš vienmēr braukāja ar vācu motociklu. Nošāva mūsu tēva radiniekus Antonu Peļņu un viņa dēlus Vladislavu un Jū­liju no Ostrovsku sādžas. Klusē tie 30 audriņieši, kurus bargajā 1942. g. 4. janvāra sa­lā nošāva pēc Maikovska pavē­les. Vai tas nebija Maikovskis, kas kopā ar Rēzeknes apriņķa vecāko Veperu sastādīja un pa­rakstīja to ģimeņu sarakstu, ku­ras jāizved uz Salaspils nāves nometni?

 

Arī mēs tajā bijām— Bro­ņislava Brokāne un septiņi bēr­ni.

Es, kamēr vien dzīvošu, ne­aizmirsīšu, kā notika mūsu aiz­vešana.

1943. gada 25. augustā ap pulksten 11 B. Maikov­skis ar motociklu piebrauca pie Mālukstenes ciema upītes. Smagā mašīna, kurā atradāmies mēs — arestētie, bija nobraukusi (noslīdējusi) no Mātukstes upī­tes tilta un iestrēgusi. Maikov­skis satracināts kliedza uz šoferi un uz vecāko policistu Jāzepu Aizupīti, ko viņš tūļājoties kā vista ar šiem bandītiem. Mazus bērnus un sievietes sauca par bandītiem un lika kāpt ārā no automobiļa. Kurš aizkavējās, to piekāva. Kad izvilka, mašīnu, meta mūs, bērnus, atpakaļ kra­vas kastē kā malkas pagales.

Maltas stacijā viņš kopā ar Maltas policijas priekšnieku Puntuli sita un dzina lopu va­gonos cilvēkus, lai ātrāk aiz­vestu prom uz Salaspili. Redzē­ju, kā vecai māmuliņai Maikov­skis izrāva no rokām pudeli un aizmeta prom, kad viņa gribēja to piepildīt ar ūdeni.

 

Salaspils nāves nometnē esmu izcietusi šausmīgas mokas, pa­zemojumus, un tomēr tie mani nesalauza.

Aprakstīšu dažas epizodes. Sa­laspilī mūs sadzina 3. barakā, vēlāk apmainīja ar 8c. Gulējām

uz 4 stāvu narām. Pusdienās atveda šausmīgi smirdošu zu­pas katlu. Ar traukiem rokās pēc zupas nostājās barakas ie­mītnieki, lai saņemtu visai ģi­menei šo smirdošo viru. Atceros, brālim Jāzepam kaut kur bija sadabūta lielāka kanna, un viņš vienmēr gāja pēc ēdiena. Kad atnesa zupu, tā nejauki smirdē­ja, tajā peldēja daži sapuvuši kartupeļi un melnas kāpostlapas. No šīs viras Jāzeps izcēla zilu, smirdošu zirga kāju ar vi­su dzelzs pakavu. Mazajam Jā­nim palika nelabi, un viņš sāka vemt. Mēs mitinājāmies 4. stā­vā, dēļi bija salikti ar lielām šķirbām, un kad Jānis sāka vemt, tad viss saturs sāka tecēt uz galvām 3. stāva iemītniekiem, kuri sāka neganti lamā­ties. Lai viņus nomierinātu, mā­miņa atdeva visu dienas maizes devu. Šausmīgi gribējās ēst. Ma­zais Jānis raudādams lūdza mā­muliņu, lai tā kaut kur palienē maizīti. Visbriesmīgākais bija, kad ziemas salā plikiem vaja­dzēja iet uz pirti.

 

Mazie brālīši Kazimirs un Jānis (viņiem bija seši gadi) sala nost, un mēs viņus piesedzām ar saviem kai­lajiem ķermeņiem. lai gan siltuma tur nebija nekāda. Taču mēs centāmies pasargāt viņus no aukstā un nežēlīgā vēja. Pirtī sanāca esesieši baltos halātos, un sākās sanitārā apskate. Kam atrada utis vai galva bija netī­ra, nodzina matus. Skuva spal­vas padusēs un ap dzimumor­gāniem. Ūdens bija brūns, ne­tīrs, ar to varēja tikai noska­loties, jo ieslodzīto bija loti daudz, un fašisti kliedza, lai «cūkas» ātrāk mazgājoties. Pēc pirts bija jānostājas rindā pie lodziņa, pa kuru izmeta vienu veļas gabalu. Neskatījās, vai tas bija krūšturis, apakšbiksītes, krekls vai vīriešu garās apakš­bikses. Pēc drēbju saņemšanas dzina ārā no pirts, tad vajadzē­ja gaidīt salā un aukstumā, ka­mēr sastājās visi vešanai uz ka­rantīnu. Pēc tādas pirts loti dau­dzi saslima ar plaušu karsoni, un cilvēki mira kā mušas, jo medicīniskās palīdzības nekādas nebija. No rīta atnāca līķu sa­vācēji un ar ķekšiem tos izvilka ārā.

 

1943. gada oktobrī visām mā­tēm ar bērniem, kuri bija līdz 10 gadu veci, lika nostāties rin­dā pie sargtorņa, kurš atradās teritorijas vidu, no kura logiem lūrēja apbruņoti fašisti. Kad vi­ņas tur nostājās, fašisti sāka atņemt mazos bērnus. Atceros, cik izmisusi un bēdu sagrauzta barakā atnāca māmiņa un rau­dādama stāstīja, ka esot atņemti brālīši Kazimirs un Jānis. Kazi­mirs esot sagrābis smilšu sau­ju un metis sejā vienam fa­šistam. Viņu izrāvuši no ierin­das un sitot aizveduši. Veselus divus mēnešus mēs viņus nere­dzējām savā tuvumā, vienīgi zagšus caur bērnu barakas logu. Atceros, mazais Jānītis Žēlojās māmiņai, ka ļoti sāpot ceļgali. Izrādās, viņš par pretošanos fašistu ārstam, kas nosūca asi­nis, bija nolikts uz 2 stundām ar slotu rokās kaktā. Lai būtu sāpīgāk uz ceļiem tupēt, nobē­ruši zirņus... Zirņus viņš ir apēdis, tad viņam esot zem ce­ļiem nobērta grants un bijis jā­stāv uz ceļiem līdz pusdienai. Atceros, ka māmiņa strādāja vir­tuvē, kur gatavoja ēdienus sar­giem. Zinu, ka viņa slēpa uz krūtīm maizi, dažreiz piena pu­delīti, lai ar apkopējas palīdzī­bu nodotu bērnu barakā. Pēc di­viem mēnešiem Vidužs viņus at­veda uz baraku. Šausmas, kādi viņi izskatījās! Sejas apaugušas ar asu, mežonīgu spalvu, roku locītavas bija zili melnas sa­durstītas. No maziem bērniem raudzījās pieauguša cilvēka šausmīgas mokas izcietušais skats. Atceros, mazais Jānis kā­pa pa trepēm uz nārām, bet bija tik vārgs, trepes stāvas un no­krita. Sākās krītamā kaitē, vēlāk bērnu trieka. Māmiņa rūpīgi ārstēja, cik varēja, un slēpa no fašistiem, jo tik slims bērns barakā nedrīkstēja atrasties, vie­nīgi bērnu slimnīcā.

 

1944. gada augusta beigās vi­sus Latgales bērnus līdz 15 gadu vecumam, kuri bija pa­likuši dzīvi, izlaida brīvībā.

1944. gadā man bija 16 gadu. Skaitījos darbaspējīga. Mēs, meitenes, darba barakā pinām no sapuvušiem salmiem vācu zaldātiem botes. Izsalkušas, no­mocījušās vakarā tik tikko aizvilkāmies līdz barakai. Tāpat neēdušas likāmies gulēt. Tikko esam aizmigušas — «trauksme». Degot baraka. Lēcām aug­

šā, bet leja stāv fašists un ņirdz — ātrāk, ātrāk, jūs cūkas. Sadegsit! Tā Salaspils naves no­metnes komandants Krauze uzjautrinajās. Kad esam nedaudz nomierinājušās, ceļ atkal augli. Šoreiz ir atnākuši piedzērušies gestapovieši. Izraugās smukākās meitenes un aizved sev līdzi. Es nekad neesmu redzējusi tās meitenes atgriežamies. Izpriecāju­šies, fašisti viņas nošāva.

Nevaru rakstīt bez sāpēm, jo mēs taču nekā nevaram pierādīt, ka esam šie mazgadīgie fašisma upuri. Tiem, kas ir izdomājuši absurdos noteikumus, kā pierādīt mūsu atrašanos nometnē, par mums galva nesāp. Ko viņi grib pētīt? Salaspili? Bet to fašisti ir nodedzinājuši! Mūs, Salaspils nometnes bērnus, ar sabeigtiem nerviem un veselī­bu? To mēs paši zinām bez viņiem! Smuki jau ir rakstīts: at­vieglojumi mazgadīgajiem fa­šisma upuriem... Cik vēl mēs esam dzīvi — uz pirkstiem var saskaitīti Mēs nevaram 86 gadus nodzīvot kā B. Maikovskis, jo viņš mums ir atņēmis šo iespēju.

 

Nav vērts gaidīt atbildi no Valsts vēstures arhīviem. Jau 1979. gada 23. februāri ar vēs­tuli Nr. 141/01-9 brālim atbildē­ja. Citēju izziņas tekstu: «Rīgas pilsētas izpildu komitejas Kultū­ras pārvalde paziņo. Ka Salas­pils memoriālais muzejs atrodas LPSR Revolūcijas muzeja pa­kļautībā, kam arī nosūtām b. J. Brokāna vēstuli. Pārval­des priekšnieks M. Bērziņš».

Atbildes no muzeja nav vēl šodien.

Ļoti lūdzu redakciju paziņot bijušo Salaspils nāves nomet­nes ieslodzīto bērnu tagadējās adreses. Varbūt ka, sanākuši kopā, vēl atcerēsimies Salaspils šausmu epizodes.