ALEKSANDRA DEIGEĻA VĒSTULE radiniecei no Salaspils koncentrācijas nometnes. Rīgā 1944. gada 23. 1.

Vēstules nakamībai. Latvijas komunistiskās pagrīdes cīnītāju pirmsnaves atvadas. Dokumentu krājums. –Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1963.g., lpp.19.-20.

 

 

Mīļi sveicināta!

 

Novēlu Tev daudz laimes un veselības Jaunajā gadā! Kā arī lai Tava vēlēšanās piepildītos mani redzēt atkal dzīvu, kura, bez šaubām, ir arī mana vēlēšanās. Ja tas tiešām tā piepildītos, tad tā būtu visu mūsu lielākā laime, kā arī man lielākais gandarījums par visām šīm fiziskām un morāliskām ciešanām, ko esmu pārcietis. Tas, kas ir bijis jāpārdzīvo, to neviens nav spējīgs aprakstīt, arī tas, ko Tu esi pieredzējusi pirmā karā, pret to, kas tagad ir bijis jāizcieš, un kādas būs tās beigas, vēl nevar zināt. Bet nu, ļaunāks par nāvi nekas nevar būt, nošaut var tikai vienreiz, un nāves es nebaidos, es spļauju uz visiem bendēm, lai gan šie suņi nav spļāviena vērti. Visu laiku, kad es Tev rakstīju, bez šaubām, es nevarēju patiesību rakstīt, jo tās vēstules tika cenzētas. Ja Tu būtu tikai visu to redzējusi no sāniem, kas vispār ir bijis jāpārdzīvo, tad Tu gan būtu citās domās. Bet ko lai dara, vienliet tur ir vainīgs Tavs ve­cums, lielās rūpes par ikdienu, kā arī nezināšana par tiem tūkstošiem, kas dus zem velēnām, kā arī Tevi ir iespaidojusi tā smirdīgā lapa ar savu propagandu (tā ir «Tēvija»), Padomā pati, – vai tā nav? Vai viņi atkal necīnās par veciem [laikiem]*? Tā ir? Nost ar verdzību! Vienalga, lai mani šeit gabalos sakapā, bet viņu kalps es nebūšu nekad. Tu raksti savās vēstulītēs, cik briesmīgi Tu mani gaidi mājās. Atmet šīs cerības, mācies paciest dzīves īstenību, mana atgriešanās nevar būt tagad, ja pēdējā beigu cēlienā nenošaus, tad es atgriezīšos tāds pats, kāds aizgāju. Es domāju, varbūt Tu sapratīsi... un tas notiks drīz, turpmākajos divos mēnešos, vēlākais. Iespējams, ka Tu februāra mē­neša sūtījumu saņemsi atpakaļ, bet tad daudz neuztraucies, mēs varbūt būsim jau aizsūtīti uz Vāciju... Lai nu kā arī nebūtu, bet viss ir Jā­pacieš, lai arī cik ļauni. Es domāju, un tas arī tā būs, ja arī es vairs neatgriezīšos, tad arī tādā gadījumā Tev neklāsies slikti, jo tad es ar savām asinīm būšu to nopelnījis, lai Tu un visi tādi kā Tu dzīvotu lai­mīgi, tikai... šie kritušie būtu zaudējums uz visiem laikiem.

Tev mīļā tante-māte! Tu vari būt lepna uz savu dēlu, kas raksta šīs rindas. Tu neesi izaudzinājusi nekādu nelieti jeb zagli, bet cilvēku, kurš cīnās un ir gatavs mirt, lai pārējie varētu laimīgi dzīvot. Šaubos, vai Tu spēsi šos vārdus uzreiz saprast, bet vēlāk Tu to sapratīsi...

(Vēstules beigas nav saglabājušās)

 

 

* Vārdi kvadrātiekavās šeit un arī tālāk atdala sastādītāja papildinājumus no teksta tais vietās, kur vēstuļu oriģinālā sastopami izlaidumi.