Nāves nometnē

 

 

Daudz pārdzīvojis cietumnieks nekad nenododas ilūzijām, tomēr mēs neticējām, ka tiksim iemesti tādi nāves un nelaimes bedrē, kā­da bija Salaspils. Mūsu ierašanās Salaspilī vāciešiem bija nepiecie­šama, jo tur badā mirstošie tūk­stoši bija par vājiem, lai strādātu. Vajadzēja vergu darba roku, kas celtu barakas, apvilktu dzeloņu logus sev un citiem.

Pirmais vergu sūtījums no mū­su zemes bijām mēs 200 apcieti­nāta

Tikko bijām izkāpuši no mašīnām, pazīstami sāpju un izmisu­ma kliedzieni lika mums pagriezties uz smilšainā paugura pusi. Tur kāds vīrietis spārdīja kājām un sita ar koku pie zemes pakri­tušu cilvēku, kamēr koks salūza. Tikai tad, kad nelaimīgais beidza vaidēt, vācietis to atstāja mierā un nāca uz mūsu pusi. Tas bija rotenfīrers Tekemeiers, kam, kā vēlāk redzējām, viņa iemīļotākais sporta bija cilvēku sišana ar koku.

 

Viņš mums vācu valodā uzbļā­va, lai noņemam cepures un sastā­jamies rindā. Kustošā sniegā, slap­jām kijām, neēduši nostāvējām līdz vakaram, kamēr visiem no­grieza matus un uzšuva baltas, 8 cm platas un 30 cm garas strīpas uz muguras un krūtīm. Tis bija pazīšanas zīmes un mērķis, ja mēs bēgtu.

Mūs sadalīja 10 darba grupās un nostādīja militārā ierindā, lai noklausītos augstākās priekšniecī­bas uzrunu. Priekšniecība jau nāca, bet tieši gar mums šinī brīdī kustējās kādi divriči, līdzīgi lauku virtuvei, ko vilka 8 cilvēki. Va­rēja redzēt, ka tiem trūkst spēka. Viņi bija galīgi novārguši, badā uztūkušām sejām. Kāds pakrita. Kliegdams: vek! vek!, Tekemeiers sita vilcējus ar spieķi. Tie sarāvis kā zirgi, negaidītu pātagas cirtie­nu saņēmuši, un strauji parāva ra­tus uz priekšu. Pakritušais, lai iz­sargātos no sabraukšanas, mēģi­nāja pieķerties ar roku pie ratiem. Atskanēja kliedziens. Riteņa spie­ķos iekļuvusi, roka brakšķot sa­lūza. Redzēdams, ka starpgadījums āizkāvēs kungus, Tekemeiers vēl niknāk uzbruka vilcējiem. Pē­dējos spēkus saņemdami, cilvēki rāva ratus un ar riteni ieti­nušos pakritušo nozuda aiz stūra. Mūsu priekšā nostājās Tekemeiers un 3 spoži kungi: obersturmbanfīrers Lange, oberleitnants Tonē un šārfīrers Nikels. Lange mūs uzrunāja un atgādināja, lai nekad neaizmirstam to lielo «uzticību», kādu mums parādījusi vācu dro­šības policija, novietojot šeit dar­bā. «Esiet strādīgi un paklausīgi,» viņš teica, «jo citādi jās saņem­siet bargu sodu. Lūk, tur ir karā­tavas! Tur karāsies katrs, kas ne­strādās un nepaklausīs!» Instink­tīvi nogriezāmies uz norādīto pusi. Netālu no kādas barakas stāvēja zemē ierakts stabs ar šķērskoku. Tur jau arī karājās kāds cilvēks, un maija vējš šūpoja viņa kājas.

Tāda bija pirmā diena «labajā darba vietā» pie vāciešiem. Līdz mūsu atbraukšanai te bija lijis daudz asiņu. Nometne savu darbī­bu bija uzsākusi 1941. g. rudenī un pie gatera nodarbinājusi krievu gūstekņus. Nomocītie un badā iz­mērdētie gūstekņi nav varējuši fi­ziskos darbus veikt. Darba nespē­jīgie sodīti ar nāvi, nošaujot uz vietas. Lai pēc darba beigām sargi ar apsardzībā nodotajiem gūstek­ņiem no Daugavmalas nokļūtu drī­zāk nometnē, nespējīgākie ceļa malās apšauti un atstāti turpat gu­ļam. Sargu zvēriskums un nežē­lība, kā arī ziemas aukstums un bads gūstekņus noveda līdz tādam stāvoklim, ka tie atpogātām krū­tīm paši stājušies sargu priekšā lūdzot, lai nošauj. Lūgumi ar pa tiku izpildīti. Mirušie mētājošies pa visām malām.

 

Nometnei pa labi bija 3 bara­kas. Tur mitinājās 2400 čehoslovakijas un Vācijas ebrēju un čehu, vairumā darba inteliģence. Barakās bija 4 stāvi resp. guļas vietas. Tās bija tik mazas, ka at­gādināja bišu šūnas. Cilvēki tur ielīda kā alās. Daudzi aiz bada no­vārgušie un slimie nevarēja vairs nokāpt no augšējiem stāviem. Tie, kamolā savilkušies, sēdēja kamēr nosala vai nomira badā. 1941. g. ziema bija barga. Līdz 7. maijam pāri smilšu laukumam čehu ze­mes pilsoņi uz nometnes tuvumā esošo kapu bedri bija jau aizne­suši pāri par 2000 savējo. Te Salaspils nometnes kreisajā pusē 1941. g. rudenī notikusi masveida ebrēju iznīcināšana. Milzu bedrēs sagāzti tūkstošiem noslepkavoto. Kāda iepriekš sagatavota bedre, kurā ieeja veda pa noraktām kāp­nēm, palikusi neizlietota. Tanī tad arī samesti visi badā mirušie, no­salušie, ik dienas nošautie, pakārtie un nosistie, uzberot tiem mazu smilšu kārtu. Paši kaprači bijuši tik vāji, ka bieži vien no 10 mi­rušā nesējiem atgriezušies 9. Viens miris ar lāpstu rokā un guldīts tūliņ lielajai saimei blakus. Cik lielā steigā iznīcināti cilvēki, va­rējām spriest pēc paviršās apgla­bāšanas, jo lapsu un suņu izvazā­tie cilvēku locekļi mētājās vēl va­sarā lielkapu tuvumā.

 

Un te nu mums vajadzēja dzī­vot un strādāt, lai nonāktu pie tā paša mērķa — drausmīgās bedres. Tomēr daļai no mums liktenis bija lēmis citādi. Ne jau aiz cilvēcības, bet aiz vispraktiskākā aprēķina vācieši mums deva uz zināmu lai­ku vienu priekšrocību. Zinādami, ka ar viņu doto uzturu cilvēks nomirst lēni bada nāvē, nav spējīga strādāt un uzcelt tik plaši izplā­noto spaidu darbu nometni, viņi atļāva mūsu piederīgajiem, lai tie no savām niecīgajām devām atrauj sev un piesūta mums pārtiku. Bet visiem jau piederīgo nebija.

 

Mūsu pirmā baraka atradās ko­mandantūrai pretim nometnes ot­rā galā. Baraka bija no plāniem dēļiem uz ledainas zemes. Atejas vieta bija skārda trauki, kas atra­dās turpat barakās, jo naktis ba­rakas noslēdza. Mūsu drebos bija pilnas ar cietuma utīm, tās ātri ieperinājās un izplatījās arī jau­najās barakās.

Dažas darba grupas norīkoja darbos Šmita un Bēma akmeņlauz­tuvēs, bet pārējie strādāja nomet­nē pie baraku celšanas un lauku­ma līdzināšanas. Tā ka akmeņlauztuves atradās 5 km no nomet­nes, apcietinātiem bija jāceļas jau pl. 3, lai nonāktu laikā darbā. Daudziem iešana bija ļoti grūta, jo smagais darbs un bads tos ga­līgi nokausēja.

Nometne darbus steidzināja Te­kemeiers, Nikels un Tonēs pāta­gu sitieni. Lai labāk darbus pārraudzītu, Toni bieži vien ieslodzī­ti nesa uz speciālām nestuvēm no viena nometnes gala uz otru. Ver­gu darbs cēla barakas, bruģēja ce­ļus.

No Rīgas cietumiem nāca klāt simtiem apcietināto. Bet kungiem jau nepietika ar darbu vien. Tiem vajadzēja arī izpriecu. Gandrīz katru dienu kādu pakāra. Tas ka­rājās tik ilgi, kamēr viņu nomai­nīja nākamais. Kādā dienā atbrau­ca Lange. Nu tika steigā sarīkota lielāka izrāde. Pie karātavām pus­lokā sapulcināja ap 2000 ieslodzī­to, bet 9 sodītos nostādīja pie ka­rātavām rindā. Kungi atsēdās spe­ciāli uz soda vietu atnestos krēslos. Par bendi bija nozīmēts čehu smagā svara laušanās čempions.

 

Pirmais «noziedznieks» — par sēdēšanu darbā — uzkāpj uz so­liņa, kas nolikts zem karātavām. Smagsvara čempionam, kas gan tagad daudz zaudējis no sava sva­ra, dreb kājas. Rīkojumu nepa­klausīt nozīmē pašam karāties.

 

Viņš strauji uzmet savam nometnes biedram cilpu, tad reizē ar vienu roku rauj soliņu, uz kura stav sodāmais, ar otru pievelk cilpas auklu. Cilvēks krīt un paliek cilpa karājoties. Kājas noraustās līdz pirkstu galiem, un tad ķermenis sāk mierīgi cilpā šūpoties.

Cilvēks ir noslepkavots. Pirmajam seko otrs. Tas nav kuņgus sveicinājis. Trešais mainījis Daugavmalā pret maizi kādu veļas gabalu u.t.t.

 

Pamazām sodāmo rinda kļūst mazāka, bet pakārto, zālē nolikto rinda aug. Kungi ar zadistisku prieku seko katrai mirēja kustībai. Tomēr nav tā, kā vajag. Viņi neredz asiņu, nedzird sāpju klie­dzienus. Sodāmas dzīve ir tā no­vārdzinājusi, ka tiem viss kļuvis vienaldzīgs. Viņus neuztrauc pat karātavas. Liekas, ka viņu vēlē­šanās ir tikt ātrāk laukā no šīs ne­tīrās atmosfēras. Tā pēdējais so­dāmais. uzkāpjot uz sola, tūliņ at­liec galvu un ar rokām tausta cil­pu, lai to pats apliktu sev ap kaklu. Neviena kliedziena, nevienas ne­mierīgas kustības. Tāpēc kungi nav apmierināti. Tīe uzlec no krēsliem un dodas «medībās». Drīz atskan pirmais šāviens. Pie gatera kāds čehu jurists, bada nomocīts, atsēdies darba laiki uz dēļiem. Lānge tam iešāvis ausi. Šo paņēmienu Lange ļoti iecienī­jis. Pat savā kāzu priekšvakarā viņš atbrauc no Rīgas uz Salaspili, noskatās kāršanā un iešauj diviem cilvēkiem galvā.

 

Tāpat no ūdenssūkņa atskan kliedzieni. Tur Tekemeiers kādu sit ar zarainu koku, kamēr nelai­mīgais nokrīt asiņains ūdens peļ­ķē, kas radusies, izirstot spainim.

Lai kāršanas ainas neapniktu, kungi pa starpām sarīkota cilvēku šaušanas. Upurus sagādāt nebija grūti. Kādā vakarā pēkšņi kontro­lēja dēļu nesējus, kas nāca no Dau­gavas. Pie septiņiem atrada dažus sīkumus, piem. maizes šķēli, pa­pirosus, zaļus kartupeļus u. c.

Šiem «noziegumiem» bija tikai viens sods: nošaušana. Nākamajā dienā varēja notikt atkal izrāde.

kurā piedalījās jau pazīstamie skatītāji. Nelaimīgie tika nostādīti

rindā ar muguru pret šāvējiem. Šāvējus norīkoja no sardzes. Tie bija latvieši. Šāvēji uz pavēli ielaida lodes stobros. Šauteņu aizslēgi sodāmiem metāliski paziņoja, ka dzīvot atliek vēl dažas sekundi. Paceļas roka. lai dotu komandu. Komandētājs kaprālis cenšas ieņemt svinīgu pozu. Zalve. Var redzēt, ka ķermeņi saraujas no sitiena, kad lodes triecas tiem cauri. Kāds nokrīt tieši uz mutes. Cits tikai sagrīļojas. Viens palecas gaisā kā uzkāpis uz nokarsētas dzelzs. Otrs nokrīt uz sāniem, izcel gaisavienu roku un kāju; purina tas, it kā jokotos. Liela auguma vīrietis pagriežas ar seju pret šāvējiem. Vīnam lode izgājusi tikai cauri kaklam. Asinis ar strūklu skrien šāvējiem pretim. Viņš laikam grib ko teikt. Atver muti, bet izveļas sarkana asiņu kamols un kopā ar vārdiem nokrīt smiltīs. Otra zalve — tā nogulda visus smiltis, kas šodien kļuvušos sarkanas.

Tikai tagad pieceļas vācieši, apstaigā gulošos un šauj tiem galvā.

 

Šādas šaušanas Salaspili, pašā nometnes centrā, notika bieži. Dažreiz šāva arī ārpusē pa vie­nam. Šādu sportu bija iemīļojis Tone. Kādos apstākļos viņš aizvesto noslepkavoja, nav zināms. Varbūt viņam bija speciāli zadista paņēmieni, kurus viņš kaut­rējās citiem rādīt Kā pirmo viņš nošāva Vorobjovu Polijektu.

Bet ne jau vienmēr izpriecas bija asiņainas. Kungi prata arī «jokot». Kā, piem., lika veselai darba grupai celties un gulties, līdz daudzi palika nespēkā guļam; lika apcietinātiem staigāt uz lokām 3 reiz apkārt barakai. Lai to izpildītu, 2 citi apcietinātie turēja kājas. Tāpat lika apcietinātiem skriet apkārt nometnes lielajam ceļam, rīdot pakaļ vilku sugas suni, kas koda kājās; lika līst uz vēdera pāri visam nometnes lau­kumam u. t. t.