Pirms 18 gadiem...

 

(Ātmiņas par fašistu varasdarbiem Salaspils koncentrācijas nometnē)

 

Lasot vēsti par to, ka Salaspili cels pieminekli fašistu koncentrācijas nometnē nomocīto piemiņai. Jutu dzi­ļu saviļņojumu un gandarījumu un esmu pārliecināta, ka to izjūt visas mātes, kas tais briesmīgajos gados tur bija kopā ar mani.

Mani apcietināja 1941. gada jūlija, kaut gan es gaidīju bērnu. Spīdzinā­ja policijas iestāžu pagrabos. Vairā­kus mēnešus biju Rīgas termiņcietumā. Uzturs bija tāds, kādu tagad pat lopi neēd. Visas sievietes cieta badu, bet jo smagi to Izjutām mēs. nāka­mās mātes. Laukā mūs laida tikai 10 minūtes dienā staigāt pa apli cie­tuma pagalmā. Vienā nelielā kame­rā bijām 40 sievietes, uz vienas nā­riņas gulējām pa divi līdz trīs cil­vēki. Gaiss bija smacīgs, mitrs, nā­rās un sienās daudz blakšu un drēbēs utu. Sievietes sāka slimot ar dizen­tēriju un vēdera tīfu, bet slimās ne­tika Izolētas. Mēs cietām gan fizis­ki, gan morāli.

Pēc vairākiem mēnešiem daļu no mūsu kameras Iemītniecēm bruņotu konvoju pavadībā aizdzina uz kādām barakām Maskavas priekšpilsētā. Tur jau bija pilns ar sievietēm, ko bija nolemts Ievietot koncentrācijas no­metnē.

 

Kādu vakaru caur logiem redzē­jām, ka no pilsētas dzina ārā ebrejus Cilvēki melnā straumē, jātnieku ap­sargāti. virzījās pa ielu. Kad kāda meitenīte, gadi pleci veca, novirzījās malā, sargs to nošāva. Māti ar si­tieniem iedzina atpakaļ rindās, bet bērna līķītis palika guļot netīrajā sniegi. Visi klusi runāja, ka cilvē­kus dzen uz Salaspili.

Kad man un manai biedrenei Vikai tuvojās dzemdības, mūs aizveda uz Centrālcietumu. Tur vienā šaurā tel­pā jau bija astoņas mātes ar divi līdz Četri mēneši veciem bērniem. Te tumšu, ar melnu papīru aptumšotu gaismiņu Ieraudzīja mana meita. Es viņu nosaucu par Guntiņu, lai viņā degtu naida un cīņas liesmiņa pret fašismu un «civilizētajiem» cilvēk­ēdājiem.

Netālu no mūsu kameras atradās kāda īpaša kamera, kurā bija ieslo­dzītas Sarkanas Armijas virsnieku sievas ar saviem bērniem. Tie jau bija tik lieli, ka gāja kājiņām. Kādu vaka­ru mēs gaitenī izdzirdām bērnu rau­das un sirdi plosošas sieviešu vaima­nas. Pa starpām bija dzirdami uzrau­gu kliedzieni, un tad viss apklusa. Vēlāk uzzinājām, ka virsnieku sievām atņemti bērni un aizvesti. Neviens nezināja, uz kurieni. Pašas mātes aizveda uz citu korpusu. Mēs zinā­jām. ka viņas nolemtas nāvei, jo tika ievietotas nāvinieku korpusā. Kopš šā brīža mēs sapratām, ka tāds pats liktenis kuru katra dienu var sagai­dīt īkvienu no mums. Nedaudzas dienas vēlāk — 1942. gada rudenī — mūs, vairākas mātes ar bērniem, iz­sauca no kameras un pavēlēja iekāpt slēgtajā apcietināto automašīnā. Tā jau bija tik pilna ar ieslodzītajiem, ka tikko varēja iespiesties. Mūs kaut kur ilgi veda. Kad izlaida no mašī­nas, atradāmies smilšaini klajumā, kur bija daudz vienstāvu koka baraku. Lielu teritoriju divām kārtām ap trīs metrus augstumi ietvēri dzeloņstiepļu žogs. Tā bija Salaspili koncentrācijas nometne.

 

Mūs iedzina sieviešu barakā, kur jau bija izvietojušies vairāki simti apcietināto. Bērnu novietošanai mums iedeva vecus pītus kurvjus. Nometni vairākas barakas bija piekrautas ar ebrejiem nolaupītajām mantām. No šīm mantām šuvēju barakā, kur strādāja apcietinātās sievietes. Izga­tavoja dažādas lietas vācu fašistiem: kreklus, mēteļus, žaketes, jakas un citu. Bet paši ebreji bija nogalināti. Nometnē toreiz bija vairs tikai kādi 10 ebreji — vislabākie meistari — drēbnieki, kurpnieki, pulksteņtaisitāji. Viņi strādāja īpaši darbnīcā. Reiz es redzēju, ka nometnes komandants vācietis Nikels sauca pie sevis vienu no viņiem. Ebrejs tuvoiās skriešus, miera stājā piecus soļus atstatu no­klausījās, ko bļāva Nikels, un atkal skriešus devās projām. Citādi ebre­jiem nebija atļauts nometnē pārvieto­ties kā skriešus. Viņi bija tik vāji, ka nevarēja pat noteikt, cik viņi veci.

Sieviešu barakā dienā bija auksts. Visas sievietes aizgāja darbi uz šu­vēju darbnīcu, veļas mazgātavu vai kūdras purvu. Baraku tīrīšanai un slimo sieviešu kopšanai palikām tikai mēs ar bērniem. Par slimām atzina tikai tās, kurām bija augsta tempe­ratūra. Rudenī tādu slimnieču bija sevišķi daudz. Bērni briesmīgi cieta no blusām, blaktīm un utīm. viņi nakti slikti gulēja, dienā bija noguruši un bāli, nepilnīgās barības uzpūsti. Va­karos, kad sievietes atnāca no dar­ba, barakā bija troksnis un tik biezs, ka grūti bija pakustēties. Tomēr kat­ras dienas vakaru gaidījām ar ilgām, jo tad uzzinājām par to, kas notiek frontē — par Sarkanās Armijas varonīgajām kaujām. Ziņas saņēmām no tiem. kas dienā tika ievesti nomet­nē. vai slepus bija noklausījušies pa radio komandanta korpusā, vai arī uzzinājām no sargu sarunām. Tas mūs stiprināja un deva cerības, ka mocības var beigties, ja Izturēsim kādu laiku. Šinī barakā mūsu bērni spēra savus pirmos solīšus, un viņiem bija viegli staigāt, jo visapkārt bija pastieptas laipnas rokas. gatavas pieturēt ja mazais sāk grīļoties. Sie­vietes izņēma no savas zupas pa kar­tupeļu gabaliņam (bet to tur bija tik ļoti ļoti maz) vari deva pa maizes kumosiņam, lai vismaz bērni būtu paēduši.

Un kādreiz vakarā, kad izmocīto cilvēku sarunas aprima, kad uzraugi attālinājās, kaut kur tumšā gaiteņa stūri divas jaukas krievu meiteņu balsis sāka dziedāt dziesmu par lak­stīgalu aiz upes... Tas izklausījās tik neizsakāmi skaisti un reizē tik mocoši skumīgi!

 

Tās ir tikai dažas epizodes no pārdzīvoti un redzētā. Tagad, pēc daudziem mierīgas dzīves un spriegā darba gadiem, pārciestās šausmas un ciešanas it kā piemirstas. Bet fašisma biedi, kas vēl rēgojas Rietumos, liek

atkal visu to atcerēties un no jauna pārdzīvot.

Manai meitai tagad ir 18 gadu. Viņa ir komjauniete, un, kaut gan sa­vas dzīves pirmo mirkļu šausmas zi­ņa tikai pēc maniem nostāstiem, vi­ņas sirdi ir naids pret fašismu un bezgalīga pateicība un uzticība pa­domju varai par dzīvību, par dzīvi un laimi, par to laimi, kuru nebija lemts piedzīvot visiem fašistu cietu­mos dzimušajiem bērniem un dau­dziem simtiem tūkstošu māšu. tēvu un brāļu, kas atdeva savas dzīvības, aizstāvot brīvību un laimi, aizstāvot mūsu Dzimteni.

 

Visu to māšu vārdā, kuras zaudēja savus bērnus, un visu to māšu vārdi, kurām ir dārgi mūsu bērni un biedri, projektējot Salaspils mocekļu piemi­nekli. ieteicu neaizmirst, ka arī bērna asinīm ir slacīta šī vieta. Pieminek­lis būs mūsu partijas un valdības un līdz ar to visas tautas pateicība kri­tušajiem. Piemineklis atgādinās būt modriem un varonīgiem tiem jaunie­šiem, kas nav šīs briesmas redzēju­ši, būt modriem, lai viņiem, komunis­tiskās dzīves veidotājiem, nebūtu jā­piedzīvo tas, ko redzējām un Izcietām mēs.

 

Paula Lejīņa Saulaines lauksaimniecības

tehnikuma skolotajā