Neparts A. Pret svešām varām

 

Neparts A. Pret svešām varām. // «Latvijas Vēstnesis», №279/280, 31.augusts, 1999.g.

 

 

 

 

Rīts Salaspilī mūs sagaidīja ar mē­renu, bet svaigu dzestrumu, skaidrām debesīm un ar tikko manāmu sniega kārtiņu klātu apkārtni. Mūs "izlādēja" nometnes komandatūras priekšā, kur mūs pēc saraksta izsauca un pārņēma nometnes ziņā. Cik atceros, izsaucējs bija nometnes vecākais Alberts Vidušs. Ar viņu kopā bija arī vācietis Volters Heijers un no apcietinātiem nometnes policijas vecākais, viens nometnes po­licists un komandatūras ziņnesis. Var­būt bija vēl kāds.

 

Pēc oficiālās pārņemšanas nometnes policists mūs veda uz nometnes vecākā biroju, kur mūs reģistrēja, un tad uz t.s. "Kleiderkamem". Tā bija baraka, kurā atradās nometnes apcietināto personīgās mantas un dokumenti. Šīs barakas ārpu­sē mums bija jāpārģērbjas. Tā kā nācām no Centrālcietuma, tad laikam skaitījā­mies "tīri" un uz pirti mūs neveda. Atņē­ma visu, kas bija mugurā vai ko nesām. Pārtikas vielas un cigaretes, kā ari sērko­ciņus, ja tādi bija, varēja paturēt. Mūsu jaunais ietērps sastāvēja no īsām apakšbiksēm un krekla, kas bija nemākulīgi sašūti no dažādiem krāsainiem veļas ga­baliem, viena pāra kāju autiem un koka tupelēm, zemas kvalitātes pelēkām lupatveida virsbiksēm, tādas pašas drānas vamža, kā arī no tādas pašas drānas be­retei līdzīgas galvassegas. Laimīgi bija tie, kas suņēma arī rīta svārkiem līdzīgus tādas pašas drānas mēteļus. Arī man laimējās tādu dabūt. Kādā veidā baltā apcietinātā kvalifikācijas zīme, kas man bija "A", nonāca man pie krūtīm kreisā pusē, vairs īsti neatceros.

 

Kad bijām pārgērbušies, veda uz mums paredzēto baraku, kur atkal re­ģistrēja, vispirms pēc sarakstu izsaucot. Mēs bijām nozīmēti barakā C 11, kurā mēs visi trīs skaitījāmies pierakstīti un mēs ar Ilmāru nakšņojām visu laiku, ka­mēr atradāmies Salaspili. Barakā iera­dās ari viens no nometnes frizieriem un ar matmašīnu pār māsu galvas vidu iz­dzina "ceļu", ko apcietinātie sauca par "autobāni .

 

Īsi pēc mūsu ierašanās Laimoni Grunduli norīkoja darbā ārpus nomet­nes kaut kur Rīgā, un es viņu atkal sati­ku tikai 1946.gadā Hanavas latvieSu bēg|u nometnē Vācijā, Pēc paša Laimo- ņa stāsta, viņi patiesi varēja būt apmie­rināts ar to, kā viņam iznāca So karu pārlaist. Rīgā SD uzraudzībā un pārval­dīšanā viņš bija iedalīts kādā mazā gru­pā, kas veica visdažādākos ikdienas uz­devumus. Rīgā bija vairāki mazi uzņē­mumi, kur galvenais darba spēks bija žīdi. Grundu|a grupas uzdevums bija gan strādāt dažādās vietās pēc vajadzības līdz ar žīdiem, gan labot mazākus trau­cējumus ražošanas mašinērijā, kā arī veikt apgādes darinu šiem uzņēmumiem un tur strādājošiem. Šīs grupas darbs prasīja biežu pārvietošanos, kur smaga­jā automašīnā bija tikai šoferis, kas pa­rasti bija latvietis SD dienestā un reizē arī apcietināto uzraudzītājs, kā ari viens vai vairāki no apcietinātiem. Pamazām uzraudzītāju un apcietināto starpā izvei­dojās tuvākas attiecības un uzticība, šā­dos apstākļos Laimonim ne reizi vien bija iespēja uz īsu laiku paciemoties pie saviem radiem Rīgā. Uzturs un tabakas preces šai darba gnīpai nebija problēma. Kad tuvojās krievi. Šī SD vienība ar vis­dažādākajām mantām un produktiem daudzos dzelzceļa vagonos atkāpis uz Vāciju un ņēma sev līdzi arī daļu no Laimoņa darba grupas. Kara beigas Laimo­nis sagaidīja gan apcietinātā drēbēs, bet ar vācu '"šineli" mugurfi un pielādētu šau­teni rokfi, apsargājot SD mantu vagonus kādā Vācijas dzelzceļa stacijā.

 

Par Salaspils koncentrācijas nomet­ni esmu uzrakstījis Andersona enciklo­pēdijai. Diemžēl raksts enciklopēdijā publicēts zem mana vārda, bet ar nepa­tiesiem un pat muļķīgiem grozījumiem.

Mūsu C-11 barakas iekārtojums, lie­kas, bija tāds pats kā citām dzīvojamām barakām. Galvenā ieeja atradās barakas galā, kas bya uz ceļa pusi. Pie galvenās ieejas bija paliels brivs laukums, kur, ja bija vajadzība, varēja nostādīt pat visus barakas iemītniekus. Tur atradās galds, no kura izdalīja uzturu, kā arī galdi un soli, pie kuriem apcietinātie varēja ēst, lasīt vai darit ko citu.

 

Pa labi no ieejas gar barakas malas āra sienu bija atdalīta telpa, kas savukārt bija pārdalīta uz pusēm. Galā, pie ieejas šajā telpā, bija galds rakstu dar­biem un gulta rakstvedim. No ieejas tā­lākā galā bija divas guļamvietas, kur gu­lēja barakas vecākais un barakas poli­cists. Amatpersonām parasti ap kreiso roku bija balta lente, uz kuras bija dru­kā rakstīts attiecīgais amats vācu valodā. Policistiem uzraksts bija uz zilas ro­kas lentes. Pa kreisi no ieejas barakā bija labajai pusei līdzīgs nodalījums, tur atradās mazgātava un tualete. Šo ateju drīkstēja izmantot tikai laikā, kad no ba­rakas nebija (auts iziet Pārējā laikā bija jālieto atejas, kas celtņu ārējā riņķī bija izkaisītas pa visu nometni un atradās dē­lu sienu norobežotās nojumēs.

 

Abos barakas galos bija diezgan kriet­ni paaugstinātas platformas ar divām vai trim guļasvietām. Uz šīm platformām va­rēja nokļūt pa vertikālām kāpnēm, kas gāja gar barakas gala sienu. Tur parašu bija apmetušies barakas apkalpes vīri, ku­rus sauca par "stubendienst". Viņi gādā­ja par tīrību un kārtību barakā, kā ari no virtuves atnesa un izdalīja uzturu. Tas bija diezgan iekārtots darbs.

Galvenais guļamvietu nodalījums bi­ja barakas vidus daļā, un tas sastāvēja no nepārtrauktām lāvām četros vai pie­cos augstumos ar galvu galiem pie ba­rakas viduslīnijas (jumta augstākā pun­kta) un uz abām pusēm. Normālos ap­stākļos uz katru pusi no viduslīnijas katra stāvā bija viena guļetaju rinda, bet pārpildītos, apstākļos katrā pusē biļa divas rindas gulētāju. Abās pusēs vidus­daļas nodalījumam bija eja ar kāpnēm uz augstākiem "stāviem". Aiz šīs ejas, kas bija apmēram sešas pēdas plata, gar āra sienu atradās guļamvietas divos vai tris stāvos, vienas gulētāju rindas platu­mā, ar galvas galu pie āra sienas. Šī guļamvietu rinda bija pārtraukta katrā pusē divās vietās, kur atradās ar dze­loņdrātīm aizrestots logs. Guļamvietas pie loga uzskatīja par labākām lielajā guļamvietu telpā.

 

Jumts un plaukti, uz kuriem gulēja, bija taisīti no spundētiem dēļiem. Šo dē­ļu savienojumi bija pilni ar blaktīm. Ie­stājoties tumsai, tās krita gulētājiem vir­sū. Apcietinātie šīs blaktis sauca par "parašūtistiem". Kad baraku izdezinficēja, saslaucītās blaktis nesa no barakas laukā ar spaiņiem. Guļamvietu "plaukti" bija noklāti ar matračiem (vismaz C-11 ba­rakā) un dažādām segām. Par visu to tei­ca, ka tās esot žīdu mantas. Tā kā ar laiku šīs guļamvietās kļuva netīras, tās bija pilnas ar utīm, kas naktīs nežēlīgi mocīja apcietinātos. Vakara brīvlaikā ap­cietinātie sēdēja rindās un lasīja utis lau­kā no saviem apģērbiem. Baraka bija apgaismota ar pāris elektriskām spuldzēm.

Tiešo dienas laika sadalījumu nomet­nē vairs precīzi neatceros, bet parasti svētdienās jāstrādā nebija. Ja atmiņa ne­viļ, tad celšanās no rita bija tā ap 5.30. Pulksten 6.00 barakas apcietinātiem bi­ja jābūt nostādītiem laukā, barakas priekšā, rīta pārbaudei, kas ilga apmē­ram stundu. Pēc pārbaudes apcietinātie varēja atgriezties barakā uz brokastīm, kad izsniedza nesaldinātu graudu kafiju vai tāju. Pēc tam apcietinātie nostājās pa grupllin izielunai uz darbu.

Jau pirmajā dienā mūs uzmeklēja Džems Raudziņš, kas uz Salaspili bija atvests kopā ur "Tautas Balss" cilvē­kiem. Tad arī uzzināju par viņa smago pratīnāšanu attiecībā uz mani. Viņš bija arī priecīgs, ka neesam viens otru inkriminējuši. Raudziņam neko sodāmu īsti pierādīt nevarēja, un viņu uz 1943. ga­da Ziemassvētkiem atbrīvoja, Mūsu pirma tikšanās reizē Džems darīja mums zināmu priecīgu vēsti, ka jau ar nākamo dienu mēs varēsim sākt strādāt sa­lmu apavu darbnīcā. kur vismaz būšot siltumā, jo ziema bija dziļa un auksta.

 

Salmu apavu darbnīcā no salmu pī­nēm taisīja tupelēm līdzīgus apuvus, ko lietoja strādnieki munīcijas fabrikas. Pusdienās gājām atpakaļ uz suvu baraku, kur saņēmām ap 3/4 litru zupas, ku­ras kvalitāte bija kā nu kuro reizi. Drus­ku aizdars man bija Iīdzi no cietumā saņemtām paciņām. Salaspilī, tāpat kā cietumā, varēja saņemt vienu paciņu un vienu vēstuli mēnesi, ka ari izsūtīt vie­nu vēstuli mātei. Līdz pirmai paciņas saņemšanai man tomēr vēl labu laiku bija jāgaida, kaut māte ziņu par manu pārceļšanu no uzrauga Minkas saņēma tajā pašā dienā, kad mani pārcēla. Pus­dienas ilga apmēram stundu. Darbā, ie­skaitot pusdienas laiku, bija jāpavada 10 stundas. Vakarā barakā saņēmām die­nas sauso devu, t.i., maizi un, kā kuro reizi, kādu gabaliņu margarīna, nedaudz ievārījuma, vai ari gabaliņu desas līdz ar kādu 1/2 litru zupas, kādu novāritu sausu kartupeli vai nesaldinātu graudu kafiju. Apcietinātie zināja, ka no lielā­kas šķidruma lietošanas ir jāizvairās. Va­karā parasti saņēmām arī no mājām sū­tītās paciņas un vēstules, protams, tie, kam tās bija pienākušas. Nometnei bija savs "pasts", kuru manā laikā vadīja Ar­nolds Čaupals no "Tautas Balss". Ziņas un baumas par notikumiem pasaulē vai­rāk saņēmām darbā, bet arī vakarā, kad visi atgriezās barakā.

Ārkārtīgi satriecošu iespaidu atstāja tie apcietinātie, kas bija sodīti ar darbu soda grupā. Bet tikai nedaudz labāk iz­skatījās tie, kuri nebija soda grupā, bet kuriem visu dienu ziemas aukstumā bi­ja jāstrādā laukā, kur tos nežēlīgi trenkāja Kēlers, darbu vadītājs no apcieti­nāto vidus, un SD virs Tekemeiers jeb "štukass", kā apcietinātie viņu sauca.

 

Salmu apavu darbnīcā nebiju ilgi, kad mani norīkoja par rakstvedi mehā­niskajā darbnīcā vai, kā to ari sauca, atslēdznieku darbnīcā. Visās darbnīcās bija nodalītas telpas arī nelielam biro­jam, kā arī dalām guļamvietām, kuras parasti pārgulēja darbnīcas vadītājs ar kādu no saviem palīgiem, kā arī kārtī­bas un tīrības uzturētāji ("Stubendienst"). Mehāniskās darbnīcas barakā telpu bija daudz, bet manā laikā tur strā­dāja tikai pāris cilvēku, kas kaut ko darī­ja vācu SD komandantūras vajadzībām. Viņus un arī mani pārzināja apcietināto policists, kas sevi sauca par Jan Berzing. bet, liekas, tas pats Jānis Bērziņš vien bija. Viņš labi runāja vāciski, bet latviski vai nu izlikās, vai arī tas bija dabīgi, viņš runāja cietā izloksnē ar maz garumzī­mēm, līdzīgi kā reiz runāja igauņi, bet igaunis viņš nebija. Viņu nometnē ne­viens necieta un visi no vina uzmanījās, arī latviešu SD vīri un sargi.

 

 

Viņš meklēja vissīkākos pārkāpumus nometnē un nepārtraukti par tiem ziņo­ja vāciešiem. Ar tādu rīcību bija uzkalpojies par policistu (Ordnungsdienst), bet pēc lielā apcietināto transporta uz Vāciju — pat par apcietināto policistu vecāko vai priekšnieku. Tas, liekas, bi­ja amats, kam no apcietinātajiem nometnē bija vislielākā vara. Pret Bērziņu visi, ieskaitot vāciešus komandantūrā, izturējās ļoti atturīgi. Bērziņa guļasvie­ta bija mehāniskās darbnīcas barakā. Mēs ar Ilmāru labu laiku nogulējām ba­rakas augstākajā plauktā. Bet pamazām pārvietojāmies arvien uz labākām vie­tām. Kad mani norīkoja uz mehānisko darbnīcu, Ilmāru pārcēla darbā uz komandantūru. Viņš bija slaida, gara au­guma izskatīgs puisis. Viņš nebija arī no kautrīgākiem un centās runāt vācu valodā, lai kā arī gāja. Tā viņš drīz kļu­va par komandantūras ziņnesi, tika pie labāka ietērpa un normāliem apaviem, kā arī ieguva tiesības C-11 barakā gu­lēt labākā vietā. Bet vakaros mēs tāpat arvien tikāmies.

Mehānikas darbnīcā man cita nebija ko darīt, kā tikai skatīties, lai "Stubendienst" tur uguni krāsnī un lai papīri būtu kārtībā. Par dienas darbu man no Bērziņa iedotiem skaitļiem bija jāuztai­sa mazs pārskats vācu valodā, un tas viss. Bērziņš šad tad man mēgināja ko stāstīt un jautāt, bet kad redzēja ka man prāts nenesas uz runāšanu, lika mierā. Laika īsināšanai arvien meklēju kādu grāmatu lasīšanai.

 

Laikā, kad strādāju mehāniskajā darbnīcā, nometnē ieveda ari lietuviešu ģenerāli Plehavičus ar apmēram 40 virs­niekiem, ievietojot jau iepriekš sagata­votā un iežogotā barakā. Mana "biroja" logs bija ar skatu tieši uz to baraku, kas atradās apmēram 250 pēdas no mūsu barakas. Tā nu manu garlaicību atsvaidzināja lietuviešu āra nodarbības, kas sākās ar rīta vingrošanu. Ieslodzītie lie­tuviešu virsnieki daudz laika pavadīja pastaigās, parasti pa pāriem. Tāpat, gan­drīz vai katru dienu, turpat laukā notika arī nelielas grupu apspriedes, kurās daž­kārt varēja redzēt, ka tajās piedalījās arī ģenerālis. Bija arī reizes, kad laukums pie lietuviešu barakas bija pilnīgi tukšs un barakas ārpusē tikai viens novēro­tājs. Pieņēmu, ka tas tā bija ēdienu reizēs un tad, kad apspriede notika bara­kas iekšienē. Skatoties radās iespaids, ka lietuviešu virsnieku savstarpējās at­tiecības ir dabīgas un brīvas, ieskaitot arī attiecības ar ģenerāli. Pēc dažām ne­dēļām lietuviešus piepeši aizveda, bet es tad jau biju norīkots par rakstvedi blakus esošā galdnieku darbnīcā.

 

Galdnieku darbnīcā valdīja liela dzī­vība, un tur darīja kvalitatīvu un nopie­tnu darbu. Šo darbnīcu gandrīz vai katru dienu apmeklēja oberšārfirers Rihards Nikels, kurš, liekas, bija SD darbnīcu un darbu priekšnieks. Viņam vienīgam no vāciešiem apcietināto vidū bija diezgan laba slava un cieņa, jo viņš respektēja labus darba darītājus un par tiem gādāja.

 

 

Galdnieku darbnīcas vadītājs apcie­tinātais bija pagara auguma, slaids un kalsns vīrs pāri 30 gadiem, kuram mati bija jau stipri atkāpušies, Viņš likās in­teliģents, labi pārvaldīja vācu valodu, un brīvu izturēšanos, tiešs un lietišķs, kā arī ar savu humoru. Galdniecību viņš pārvaldīja ļoti labi, un likās, ka viņš savā dzīve nevada cilvēkus pirmo reizi, No viņa palīgiem atceros Petraškevicu, kurš gan, likās, bija vairāk mākslinieks nekā galdnieks. Diemžēl galdnieku darb­nīcas vadītāju vārdu esmu aizmirsis.

 

Pie darbnīcas piederēja arī kokgrie­zējs Birkmanis (?), kas savu darbu darī­ju ļoti cītīgi un labi. Viņš bija klibs un ari pārnakšņoja C-11 barakā. Šad un tad reizē gājam "uz māju" un drusku tuvāk iepazināmies. Kopā nonācām ari Zaksenhauzenas nometnē Oranienburgā pie Berlīnes. Atceros, viņš bija pārgā­jienā, kad mūs sestdienas pēcpusdienā "Totenkopf" viri dzina skriešus cauri Oranienburgas pilsētai uz karantīnu Heinkeļa lidmašīnu fabrikā. Tur Birkmani vairs neredzēju. Mūsu pārrunās kādā reizē Birkmanis ir zināmu nožēlu, kau­nu un izsmieklu minēju arī Čaupala lau­lību ar lrēni Lejnieci ("Tautas Balss"). Viņus salaulāja nometnes komandants Kurts Krauze. Reiz dzirdēju, kā par to ņirgājās ori Skudra un Kēlers,

Mana rakstveža darba vieta bija at­sevišķi nodalītā telpā pa labi no galve­nās gala ieejas darbnīcas barakā. Telpā pa kreisi no ieejas strādāja kokgriezējs Birkmanis. Telpā, kurā es atrados, bez mana "rakstāmgalda" bija arī divas guļ­vietas, kurās pārgulēja Jānis (?) Skudra (?) un Ķēlers (?). Skudra bija liela au­guma, spēcīgs vīrs, kam vienmēr mati bija nodzīti līdz ādai. Viņš allaž smīnīgi smaidīja, un visam, ko viņš dobjā bal­sī stāstīja, bija kāda izsmējīga joka pie­skaņa, bet tajā nekad nebija ļaunuma.

Kēlers bija āra darbu vadītājs no ap­cietināto puses. Viņš bija klibs un darba laikā nepārtraukti kliedza uz apcietinā­tiem un, ja vien tika pietiekami tuvu, tad sita tiem ar savu spieķi. Kā tāds viņš bija vācu darba pārrauga SD šārfīrera Tekemeiera labā roka. Vini abi pret apcieti­nātiem bija ļoti nešauazigj un laikam no­metnē bija visvairāk ienīstie cilvēki.

 

 

Kad pusdienas laikā Skudra un Kē­lers atgriezās pie savām guļasvietām, lai ieturētu maltīti, bet es uz savu baraku negāju, mums dažreiz iznāca interesantas pārrunas. Tad ari noskaidrojās, kas esam bijuši.  Brīvībā Skudra bija strādājis Sarkankalna slimnīcā, liekas, par kādu saim­niecības pārzini. Kēlers teica, ka viņš esot bijis mežzinis. Viņš labi pārvaldīja vācu valodu. Cik nopratu, viņi zināja, par ko es esmu apcietināts, kaut neviens par to nejautāja un es nevienam to neteicu. Vi­ņi, šķiet, bija apcietināti par savu "kreisumu", tālab es šad un tad pabrīnējos, cik tomēr labvēlīgi visi bija pret mani.

Mūsu pārrunās jau nekā īsti aktuāla nebija. Biju brīdināts, ka no Kēlera ļoti jāuzmanās. Un mēs jau vispār zinājām, ka atklātas valodas nedrīkstam atļauties. Skudra šad un tad pavīpsnāja par izdarībām Ulmaņa laikā. Es atkal to pašu darīju par boļševiku laiku. Kēlers pa­rasti pavīpsnāja par kādu apcietinātā amatvīra izdarību nometnē. Viņa pārru­nu jājamzirdziņš bija nometnes ārsts no apcietināto vidus, cik atceros, krievu tau­tības – tas bija vidēja auguma, pakalsns virs ar brillēm un nedaudz iesirmiem matiem, kas vēl bija palikuši, vienmēr norūpējies. Kad 1944. gada janvāri, feb­ruāri un martā nometnē bija neliela tīfa epidēmija, Kēlers stāstīja, ka nometnes ārsts slimību saucot par "tifozīnu", un pats par to gardi smējās. Kad vēlāk bi­jām jau pārsūtīti uz Neiengammes kon­centrācijas nometni Vācijā, no agrāk at­sūtītajiem latviešiem dzirdēju, ka Skudra nosūtīts uz darba nometni pie Hanoveres, kur gatavotas baterijas. Šajā darbā ir bijusi darīšana ar indīgām vielām. Tur arī Skudra saslimis un miris.

 

Uz pavasara pusi biju nometnē pus­līdz iedzīvojies. 12. barakas dienvidu ga­lā atsevišķā nodalījumā strādāja žīdu zo­bārsts, protams, ar saviem darba rīkiem un saviem materiāliem. Pie viņa gāja ne tikai apcietinātie, bet ari latviešu SD vīri un šucmaņu sardzes viri. Par viņa pakalpojumiem katrs viņam kaut kā at­līdzināja – parasti ar ko ēdamu. Arī es gāju pie viņa, un viņš man pielaboja diezgan daudzus zobus. Pēc viņa paša izvēles es viņam atlīdzināju ar sīpoliem ua ķiplokiem. Vēlāk vasarā es dzirdēju, ka šis zobārsts aizvests un nošauts.

 

12. baraka kalpoja gan kā ambulance, gan arī kā palīgtelpa nometnes slimnīcai, kad saslimušo bija daudz, gan arī citām neregulārām izdarībām, kad bija nepieciešama lielāku pagaidu telpa, Vasarā tur tie, kas vēlējas, varēju nodot asinis Tie, kas nodeva asinis, saņēma diezgan lielu uztura piedevu, cik atceros, vienu nedēļu pēc asins nodošanas. Tādu, kas nodevu asinis brīvprātīgi, bi­ja daudz, un līdz piespiedu asins nodošanai viņi nekad nenonāca. Es, piemē­ram, nekad asinis nenodevu. No visiem atkarībā no veselības un miesas stāvokļa kā arī no izslimotām slimībām asinis ņemaz neņēma, kaut arī bija vēlēšanās tās nodot, lai iegūtu papildu uzturu.

Laikā, kad strādāju galdnieku darbnī­cā, nometnē atkal ieveda divas žīdu gru­pas. Lielāko grupu, kurā varēja būt ap 60 cilvēku, ievietoja barakā tieši blakus un uz dienvidiem no virtuves barakas. Otru mazāku grupiņu, kurā bija 6 līdz 8 cilvē­ki, novietoja tikai pa nakti pārgulēšanai kokmateriālu kaltētavā, kas atradās pie galdnieku darbnīcas pāri ceļam un uz dien­vidiem no tās. Varētu pat teikt – kaltētava atradās tieši pretī logam, pie kura atra­dās mans "rakstāmgalda" un pie kura gan­drīz visu dienu sēdēju un kaut ko dartīju. Ap abām žīdu grupām darbojās tikai vā­cieši. Pārējiem bija stingri noliegts būt ar žīdiem jebkādos sakaros.

Par lilāko žīdu grupu minēja, ķa viņus vedot agrāk nošauto žīdu atrakšanas darbos. Minēja arī, ka par kādu pārkāpumu šīs grupas barakas durvīs iekšpusē esot viens pakārts un tas tur atra­dies kādas trīs dienas, visiem barakas iemītniekiem bijis jāiet pakārtajam ga­rām. Tāpat minēja — kādam uz pirksta atradies zelta gredzens, kuru tā īpašnieks no sastrādātā un uzpampušā pirksta nav varējis vairs nomaukt Vācieši, lai atņemtu gredzenu, esot likuši kādam ci­tam žīdam pirkstu nocirst Par šīm izrīcībām runāja visa nometne.

 

Diezgan cieši izsekoju mazākai grupai, kas pārnakšņoja kokmateriālu kaltētavu. Šo grupiņu parasti pavadīja divi vācu SD vīri. Vakarā, tā ap pieciem vai sešiem, viņus atveda un no rīta, tā ap septiņiem, atkal aizveda. Šajā laikā viņi nekādu ēdienu nesaņēma, un kaltētavu pa nakti neviens arī atsevišķi neapsargāja. Pārmaiņa bija tikai tā, ka gandrīz vai katru dienu vai arī pa divām vai trīs dienām viens vai divi no grupas vairs neieradās un viņu vietā bija citi, Par šo grupiņu nometnē bija minējumi, ka vi­ņu darbs esot izraktos līķus sadedzināt.

Darbs esot diezgan intensīvs, un novājējušie ķermeņi to ilgi nevarot izturēt. Tā arī ik pa laikam vājākos turpat uz vietas nolikvidējot un sadedzinot, bet vi­ņu vietā nākot citi ar svaigiem spēkiem.

 

Arī galdnieku darbnīcā nebiju ilgi, kad Vidušs mani paņēma uz savu no­metnes vecākā tā saucamo biroju. Tur mans uzdevums bija turēt kārtībā ieslodzīto kartotēku. Man vajadzēja katram nometnē ieslodzītajam aizpildīt kartīti, kurā laika tecējumā pa datumiem bija jāreģistrē ieslodzīto kustība nometnē, t.i., kur viņš atradies un atrodas. Pirmais, ko Vidušs man teica, bija, ka es ar savu ādu atbildot par to, lai kartotēka būtu absolūti bez kļūdām un lai katrā laikā jebkuru apcietināto varētu atrast bez grūtībām, kā arī pateikt skaitu, cik apcietināto nometnē un citur atrodas.

Nometnes vecākā birojs bija paliela telpa, kur darba vieta bija 6-7 personām. Birojs atradās nometnes vecākā barakā vai ēkā. Šajā barakā dzīvoja un, cik nepieciešams, ari strādāja nometnes ve­ltākais Vidušs un trīs viņam padotie latviešu SD vīri: Edgars Pūriņš, kas no trim skaitījās vecākais, Roberts Grudulis un Vilis Liepiņš. Visi viņi uz Salaspili bija pārcelti kopā ar Vidušu no Madonas. Bez viņiem šajā barakā vēl strādāja un pār­gulēja apcietinātais Gudakovskis, ko Vidušs turēja sev it kā par padomdevēju un neoficiālu palīgu. Viņš bija paliela augu­ma, padrukns, ar gludi sasukātiem, bet jau stipri atkāpušamies tumšiem matiem un labi pārvaldīja vācu un krievu valo­du. Tāpat šajā barakā dzīvoja arī divi au­gumā mazi melnīgsnēji zēni, liekas, dvī­ņi, ap 10 gadu veci, kurus Vidušs turēja sev par ziņnešiem. Runāja, ka viņi esot Krievijas latviešu bērni, kas palikuši bez vecākiem. Zēniem viņu darbs patika, un viņi to pildīja ļoti labi. Visa nometne bi­ja viņiem labvēlīga, un šķita, ka Vidušs patiesi par viņiem gādāja.

 

Pirms manis pie kartotēkas bija strā­dājis Miervaldis Deksnis. Viņa jaunais pienākums bija sagatavot statistiku par paveikto darbu un citiem pasākumiem nometnē, kā arī rakstīt ikrīta ziņojumu komandantūrai, kas ietvēra gan manis dotos datus, gan ari citus datus. Bez ma­na un Dekšņa darba galds nometnes ve­cākā birojā bija vēl nometnes policijas priekšniekam, kas manā laikā bija jau minētais Jānis Bērziņš, un vienai ma­šīnrakstītājai. Viņa bija varbūt pāri 40 gadiem, ļoti nervoza, padusmīga sievie­te. kas ļoti reti smaidīja. Mūsu birojā strādāja vēl vismaz divi vīrieši, kuru vār­dus diemžēl esmu aizmirsis. Atceros ti­kai, ka vasarā mums pievienojās jaune­klis no Liepājas, kura vārds bija Krinitzs. Kluss, jauks jauneklis, izteica mi­nējumus, ka viņš esot apcietināts par na­cionālu lietu. Tāpat nometnes vecākā bi­rojā sava vieta bija arī Gudakovskim.

 

Pieminot Krinitzu, atmiņā nāk ga­rāks stāsts. Kopā ar Krinitzu no Liepā­jas uz Salaspili atsūtīja arī kādu apmē­ram 30 gadus vecu vīru, kura vārds bija Vizla. Runāja, ka viņi esot apcietināti vienā lietā, bet, no otras puses, Krinitzs no Vizlas dikti vairījās. Vizla bija ļoti pļāpīgs un stāstīja, ka esot dzejnieks un nacionālists. Bet, ņemot vērā viņa pļā­pību. neviens viņam īsti neticēja. Es ar Vizlas vārdu sadūros atkal Vācijā, dar­bojoties ar Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības materiāliem (LPKDA). Savu anketu, lai viņu atzītu par pretestības kustības dalībnieku, bija iesūtījis Ernests Vīķis. Savā anketā viņš, cita starpā, minēja, ka Liepājā bijis arī cietumā, un pieminēja ari Vizlas vārdu.

Pārbaudes komisijā neviens par vi­ņu vai viņa pieminētām personām neko nezināja. Tā kā es Vizlas vārdu atcerē­jos no Salaspils, tad varējām pieņemt, ka Vīķis ir apcietinājums bijis. Ap 1946./1947. gadu mums bija jābūt pie­sardzīgiem, jo sabiedrotie par to, kas ir pretestības kustība, domāja drusku savādāk nekā mēs, kas Latvijā šo to bi­jām redzējumi un uz savas ādas piedzī­vojusi. Tā arī savstarpējos sarunās rēķi­nājāmies, ka apliecību izdosim vienam otram "kreiso" cīnītājam un varbūt pat tādiem, kam cīnīšanās ir pavisam sveša. Svarīgi bija, ka vadībā paliekam tie, kas viens par otru zinām un savu nostā­ju esam apstiprinājuši darbos.

 

1970.gada sākumā man no Vācijas atrakstīja Dr. Jānis Platais, kas biju LCP priekšsēdis Vācijā un arī LPKDA dalīb­nieks, — mēs bijām personīgi pazīstami. Vācijā apcietināts bija Kārlis Siljakovs, kas vācu okupācijas laikā bija atbildīgs policijas darbinieks Liepājā. Viens no svarīgākiem Siljakova apsūdzētājiem bi­ja Ernests Vīķis, kas uzrādījis arī mūsu izdoto apliecību. Tā kā, pārskatot Vīķa mums teikto, neatradu neko, kas būtu teikts par Siljakovu, ari Vīķa anketu no­sūtīju Platajam. Vai tas ko Siljakovam līdzēja, nezinu, bet viņu attaisnoja, šajā laikā Vīķis smagi slimoja ar kuņģa jēlu­mu. Vēlāk arī atklājās, ka uz viņu spie­dienu izdarījuši padomju darbinieki, iz­mantodami viņa sievu, kas bija palikusi Latvijā. Vīķis, cik atceros, mira pirms Siljakova attaisnošanas.

Bez mums nometnes vecākā birojs vēl mājoja vāvere, kas nepārtraukti skrē­ja, griezdama ratu, kas bija līdzīgs ra­tam, ko izmanto ūdensdzirnavu grieša­nai. Par viņas labklājību gādāt bija Dekšņa uzdevums, kas laikam no mums bi ja vecākais nometnes iemītnieks un, lie­kas. arī bija nācis no Madonas puses kopā ar Vidušu.

Birojā bieži parādījās arī speciālu uz­devumu apcietināto policists Grosbarts. Viņš bija ģenerāļa dēls, apcietināts kopā ar "Brīvās Latvijas" (Jānis Lauva, Vik­tors Neimanis, Jānis Platais u.c.) grupu. Uz Vāciju viņu nesūtīja, un no viņa visi vairījās. Runāja, ka viņš kalpojot oberšārfīreram Čmutovam, kura uzdevums bi­ja zināt, ko domā un dara apcietinātie.

 

Starplaikā Ilmārs bija kļuvis par "pilntiesīgu" komandantūras ziņnesi. Bija patīkami zināt, ka tajā pašā laikā viņš arī bija viens no vislabāk infor­mētajiem apcietinātiem. Ar jauniem darbiem abi ieguvām arī pieklājīgu ap­ģērbu un guļasvietas. Man tā bija malā pie loga. Kad no slimnīcas iznāca "Tau­tas Balss" piederīgais Arnolds Bērziņš un bija norīkots uz C-11 baraku, prie­cājos, ka no barakas vecākā varēju iz­runāt viņam guļasvietu lāviņā virs ma­nis. Laikā līdz viņa atbrīvošanai uz le­ģionu sadraudzējāmies. Viņš bija Salas­pils koncentrācijas nometnes 1943.gada lielās tīfa epidēmijas upuris. Turklāt tāds, kas bija slimojis diezgan smagā formā. Bet atrašanās nometnes slimnī­cā paglāba viņu no izsūtīšanas uz Vā­ciju 1943-gada rudeni. No spēcīgā un izskatīgā jaunekļa, ko atcerējos no Cen­trālcietuma, bija palikusi tikai ēna — kauli un āda. Bet viņa gars bija nesa­lauzts, un. kad viņš runāja, acis dīvaini mirdzēja. Tā ari mēs iedraudzējāmies.

 

Likās, 1944.gada pavasara pusē re­žīms nometnē kļuva mazliet pielaidī­gāks, kaut pārspīlēta bardzība pavisam pazudusi nebija. Darba kolonnu nesto ateju saturu zināmā kārtībā izgāza zie­meļos no barakām. Agrāk smilšainais lauka tur bija vareni sazaļojis. Kāds bi­ja ieminējies, ka tur labi augtu tomāti un citi papildinājumi nometnes virtuvei. Un ka tas būtu arī labs darba lauks ap­cietinātajiem. Kāds cits par to bija ie­minējies komandantam Kurtam Krauzem, un visiem par brīnumu viņš uzde­va sagādāt sēklas vai stādus, lai lauku­mu apstrādātu. Viss tur auga vareni. Vis­vairāk un labāk ienācās tomāti. To bija tik daudz, ka virtuve nezināja, kur likt. Daži ēda arī svaigus tomātus, sevišķi karavīri, kuru uzturs bija ļoti nepietie­kams. Vairākums tomēr atturējās izau­gušo ražu ēst nevārītu. Bija arī tādi, kas to neēda pat vārītu.

Tāpat nez no kurienes uzradās ve­cāks volejbola tīkls un ari vecāka bum­ba. Nometnes vadība atļāva ierīkot vo­lejbola laukumu aiz C-11 barakas, un vakaros pēc darba tie, kas spēja, vēlējās un bija brīvi, varēja ari volejbolu spē­lēt. Daudz jau to gribētāju un varētāju nebija, bet divas komandas parasti sa nāca. Un arī citādi apcietināto acis šāda iespēja vien jau bija notikums, Ilgi to­mēr tā neturpinājās, jo vācu armija zie­meļu frontē strauji atkāpto un boļševiki atkal ienāca mūsu zemē. Tas ietekmēja arī notikumus nometnē,

 

Mans ikdienas darbs birojs sākās pēc pulksten 7. vispirms pārskatot un reģis­trējot pārmaiņas, kas bija notikušos nak­ti, ja tādas bija. Drīz pēc tam ienāca rīta ziņojumi no visām barakām. Darbs spie­da koncentrēties vai arī darbu sadalīt tā, lai būtu skaidrība par pārmaiņām, kas ri­sinājušās gan ar indivīdiem, gan arī ar pārmaiņām, kas notikušas katrā baraka. Skaitļiem, protams, lai arī kā skaitītu, va­jadzēja saskanēt. Noteiktā laikā ziņoju­mam par stāvokli nometnē vajadzēja būt komandantūrā. Reizēm tas nemaz nebija tik viegli, un mūsu birojā gāja strauji un karsti. Tas bija nervus bendējošs darbs, tomēr ne reizi manis dotā informācija ne­bija nepareiza, kaut bieži, lai to panāktu, svīdu un nakti nevarēju gulēt.

 

Jaunus iemītniekus nometnē parasti ieveda līdz pusdienām. Pēc viņu pieņem­šanas komandantūras priekšā man viņi bija jāreģistrē sīkāk ar visu informāciju atsevišķā kartītē. Informācija ietvēra: vār­du un uzvārdu, dzimšanas datus un vie­tu, ģimenes stāvokli, izglītību, nodarbo­šanos, valodu prasmi. Bija jau laikam arī vēl kas cits, bet es vairs neatceros bara­ku, kurā apcietinātais atradīsies, noteica nometnes vecākais A.Vidušs.

Būtībā man bija divi darba galdi un krēsli: viena vieta ar rakstāmgaldu pie loga, otra vieta ar galdu pie it kā augs­tākas letes, kas atradās pie durvīm. Rakstāmgaldā atradās kartotēka un papīri, bet pie "letes" notika reģistrēša­na. Pa logu varēja redzēt nometnes vārtus un komandantūru, kas šad un tad bija ļoti svarīgi. Kartotēkā kartītes, pro­tams, bija uzvārdu alfabētisks secībā. Bez tā man bija arī jāuztur vārdisks saraksts par katru baraku. Nometnes iekšējos pārkārtojumus parasti izšķīra pēcpusdienā, un tas pa lielākai daļai notika nometnes vecākā birojs, kur vi­su kārtoja latviešu valodā, izņemot zi­ņojumus komandantūrai. Neatceros, ka mūsu telpās kādreiz būtu ienācis kāds vācietis. Komandantūrā turpretim visu kārtoja vācu valodā, kaut arī tur bez latviešu valodas iztikt nevarēja.

Jāpiezīmē, ka komandantūras biroja vadītāju un biroja darba darītāja bija lat­viete, laikam A.Viduša māsīca (viņas vārdu vairs neatceros), kas it kā bija ap­cietināta un ieslodzīta par kāda sava ra­dinieka slēpšanu, ko, liekas, meklēja par darbību pirmā boļševiku okupācijas laikā. Ilmāram ar viņu bija ļoti labas attie­cības, un tā mēs bijām pietiekami infor­mēti par notiekošo un gaidāmo.

 

Mazliet par Albertu Vidušu. Draņ­ķis jau viņi bija ar savu klanīšanos vā­ciešiem, viņu atdarināšanu un liela vīra spēlēšanu. Bet tajā pašā laikā arī jāteic, ka salīdzinājumā ar to, kas šajā laikā notika mūsu acu priekšā Salaspilī un vē­lāk Vācijā, liekas, Viņā īsta ļaunuma ne­bija Viņš bļāva uz velna paraušanu, bet īsti "šmucīgus" vārdus nelietoja. Viņš diezgan bieži ar saviem ādas cimtiem uzlaida pa vaigiem un ausīm apcietinā­tiem, bet, ka viņš būtu kādu īsti un ne­žēlīgi sitis, es vismaz nezinu. Tāpat ne­zinu. ka viņš kādam būtu noteicis pēr­šanas sodu. Par viņu un viņa vīriem vai­rāk esmu minējis garākā aprakstā par Salaspils koncentrācijas nometni. Lie­kas, viņš un viņa vīri bija tādi paši upu­ri, kādi bija diezgan daudzi latvieši - viņi vācu mundieri uzvilka vai nu aiz naiva ideālisma, lepnības, vai arī vien­kārši lai būtu kāds ienākums un būtu paēdusi. Bet tas, kas vācietim iedeva kaut tikai savu mazo pirkstiņu, vēlāk bija spiests vācietim atdot ne tikai visu roku, bet arī visu miesu un dvēseli.

 

1944. gada vasaras vidū, kad nomet­nē jau klīda runas: karavīrus laidīšot ārā. nometni apmeklēja Latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Tādā reizē visi nometnes iemīt­nieki bija sadzīti barakās, un, piedraudot ar visstingrākiem sodiem, bija aizliegts atrasties pie logiem un durvīm vai arī kā citādi vērot to, kā Bangerskis ar savu pavadonību, nometnes komandanta Krauzes un citu vāciešu vadīts, īsi apskatīja nometni. Nometnes vāciešu nevērīgo iz­turēšanos pret ģenerāli varēja tikai ap­brīnot Mēs bijām palikuši savā darba vie­tā, un tā mums bija arī iespēja redzēt diezgan daudz. Visvairāk, protams, re­dzēja Ilmārs kā komandanta ziņnesis.

1944.gada vasara bija bagāta ar transportiem, kas no nometnes gāja vai nu uz Vāciju, vai arī ar karavīriem uz būvbataljoniem Latviešu leģionā. Sa­karā ar šiem transportiem man bija ļoti daudz darba, jo man bija jādod ziņas, kur katra transportā minētā persona at­rodas. Šo sarakstu galīgā sastādīšana bija jāveic Vidušam, Gudakovskim un man. Lieki teikt, ka vismaz sākumā es ārkārtīgi nervozēju — kaut tikai katra persona atrastos tur, kur tā atzīmēta ma­nā kartotēkā. Paldies Dievam, nekad nekāda neziņa vai sarežģījumi neradās. Pavisam šajos transportos 1944.gada vasarā uz Vāciju nosūtīja ap 1500 ap­cietināto civilistu, bet uz būvbataljoniem Latviešu leģionā — pāri par 2500 ieslodzīto karavīru.

 

Vēl 1944.gada vasarā Salaspils no­metnei cauri izgāja ap 4000 t.s. evakuēto. Cik sapratu, tie nāca galvenokārt no Baltkrievijas, starp viņiem bija vīrieši, sievietes un bērni. Viņi nebija apcietinātie, bet tādi, cik sapratu, kas nevēlē­jos palikt pie boļševikiem. Cik man zināms, Otrā pasaules kara beigu posmā nabagā un izbumbotā Vācija un tās tran­sporta līdzekli nekad neatteicās uzņemt kādu, kura vēlēšanās bija bēgt no boļ­ševikiem. Šis apstāklis negribot nāca prātā, kad vēlāk bagātās rietumvalstis pētīja mūs no abiem galiem, pirms uz­ņēma savā valstībā.

Evakuētie noguruši ieradās mūsu no­metnē liela transporta sastāvā. Māsu uz­devums bija viņus reģistrēt, dot vietu pārgulēšanai un pavisam minimāli izpalīdzēt ar uzturu, jo galvenais uzturs bijā līdzi viņiem pašiem. Atceros, ka pirms pirmā šāda liela transporta Vidušs man parādīja, kādi dali reģistrējami, un jautāja, kā es to domājot paveikt. Man, protams, ne­bija atbildes. Bet beigas no Rīgas atveda kādas 20 rakstāmmašīnas. Salikām gal dus, un apcietināto vidū atradās vismaz kādi 20 vīri, kas teicās burtus pazīstam un domāja, ka uz rakstāmmašīnas viņi attiecīgam burtam varētu arī ar pirkstu trāpīt. Tā sākām un darbu paveicam ātrāk, nekā mūsu "dīdītai" to bija cerējuši. Visumā šie evakuētie bija gaiši un pie­klājīgi cilvēki, un kļuva viņu žēl, domā­jot par to, kas viņus gaidīja nākotnē.

 

Manā laikā bija trīs lielākas bēgšanas. kas radīja problēmas Salaspils no­metnes vadībai. Pirmā — karavīri bija par to tikai, runājusi, otrā bija bēgšana no akmeņlauztuvēm, kas izdevās ļoti sekmīgi; un trešā — kad nakti cauri žogam izbēga 12 apcietinātie līdz ar 4 sargiem. No šis pēdējās bēgšanas trīs bēgļus noķēra — vienu pakāra un di­vus nošāva. Ar pirmām divām bēgšanām mums ar Ilmāru nekāda sakara ne­bija, bet pēdējā pēc Jelgavas krišanas un draudiem nometni iznīcināt arī mēs ar Ilmāru Krastiņu bijām gatavi bēgt, kad mūs uz to aicināja bēgšanas galve­nais organizētājs Gudakovskis. Kad vē­lāk nometnes iznicināšanas pavēli at­cēla ar norādījumu turpināt pastiprinā­tu izsūtīšanu uz Vāciju, mēs ar Ilmāru darījām Gudakovskim zināmu, ka ne­bēgsim. Protams, pārtraukt bēgšanas or­ganizēšanu bija ļoli bīstami. Kādam va­jadzēta tikai darīt vāciešiem zināmu, ka kaut kas tāds ir noticis, lai sāktos nežēlīga pratināšana un beigās visus ie­jauktos nošautu. Tikpat bīstama bija arī mūsu izšķiršanās nebēgt, jo neziņot par to bija tikpat bīstami kā bēgt Bet tā nu tas bija. Mēs ar Krastiņu klusējām. Un naktī bēgšana izdevās ļoti sekmīgi. Kad pēc bēgšanas atklāšanas komandants. A.Vidušs un vēl citi pārbaudīja bara­kas un ienāca telpā, kur gulējēm mēs ar Krastiņu, Vidušs teica latviski un vā ciski: "Nacionālisti nav bēguši". Ko­mandants. kā parasti, neko neatbildēja. Mūsu nervu bendēšana sākās, kad no­ķēra un pratināja Deksni, kas pratinā­šanā minēja vairākus citus, kas it kā par bēgšanu runājuši agrāk. Kādā rei­zē, kad Ilmārs bija vedis Deksni no pra­tināšanas uz karceri, pēdējais esot tei­cis: "Es jau zinu, ka jūs ar Nepartu arī gribējāt bēgt, bet es jūs nenodošu, jo jūs klusējāt par mūsu bēgšanu". Šis drauds kā lāsts palika vienmēr pār mums, kamēr vien atradāmies apcieti­nājumā Latvijā. Un arī vēl pēc tam Vā­cijā nebijām gluži brīvi no tā.

 

Ap Jelgavas krišanas laiku krievu lidmašīnas pārlidoja nometni, un pēc lie­lās bēgšanas latviešu šucmaņu sardzi no­mainīja lietuviešu SD sargi ar suņiem. Viņu postenis vienmēr bija redzams arī ūdenstorņa galā. krievi nometa dažas bumbas, kas, cik varēja spriesi, bija tē­mētas ūdenstornim, bet netrāpīja.

Pēc Jelgavas krišanas nometnē ie­veda ari Konstantīnu Čaksti, Ludvigu Sēju, Valdi Ziemeli un Bruno Kalniņu, kurus es arī reģistrēju. Bruno Kalniņš jau no pirmā mirkļa jutās nometnē kā zivs ūdeni. Viņš tūlīt apstaigāja nomet­ni arī aprunājās, jo viņam še bija ieslo­dzīti arī vairāki paziņas. Un runāt jau viņš labprāt runāja ar jebkuru. Kā šādās lietās pieredzējis cilvēks, viņš itin veik­li prata kustēties tā, lai nenonāktu aci pret aci ar tiem, kas bija uniformās. Man ar viņu runāšana neiznāca, bet paris rei­zes īsi satikos ar K.Čaksti. Neko izru­nāt jau nemēģinājām, jo tas tāpat nebūtu iespējams. Viņš no savas puses pas­tāstīja par savu stāvokli Latvijā, es — par to, kā dzīve rit nometnē un kā vieg­lāk pavadīt dienu, viņi jau ilgt nometnē nebija. Ja atmiņa neviļ, nepilnas divas nedēļas. Kad viņus pārvietoja, nometnē jāpaliek bija V.Ziemelim, jo viņš bija saslimis, cik atceros, ar plaušu karsoni Tā nebija joka lieta. Tā kā slimnīca vairs nedarbojās un viņam vienam būtu jāguļ barakā, tad izšķīrāmies viņu pārvietot uz virtuvi. Tur gan bija jāguļ uz grīdas, jo gultas vieni tur nebija, bet uz sava maišeļa viņš bija vismaz siltumā un vie­tā, kur vienmēr bija cilvēki. Kaut kā at­radās termometrs un arī nedaudzas as­pirīna tabletes. Tāpat pavāri arvien cen­tās izdomāt, ko siltu varētu pagatavot, kas viņam palīdzēta. Līdz tam bija ari izgājusi ziņa, ka Ziemelis kā VEF di­rektors bija ignorējis vācu rīkojumu par VEF iekārtas pārsūtīšanu uz Vāciju. Par to respekts pret viņu bija mums visiem — "rozīgiem", "baltiem" un "melniem". Kā galā viss ar viņu beidzās, vairs neat­ceros, bet zinu, ka viņš slimības krīzi pārdzīvoja un diezgan strauji atlaba. Kad Vācijā, Detmoldā, saņēmu no viņa vēs­tuli, zināju, ka viņš ir sveiks un vesela, strādāja savā profesijā, ja nemaldos, pie amerikāņiem.

Kādā pēcpusdienā,tas varēja būt septembra sākumā, darbā pa logu ierau­dzīju, ka nometnē, nesdama palielu pa­ku, ienāk mana māte. Nezināju, ko darīt, bet, kad māte iegāja komandantūrā, arī es metos turp. Kad tur nonācu, māte bija augšā pie komandanta. Man atļāva gaidīt. Kad māte nonāca pa trepēm lejā, piemetos viņai klāt, nomutēju un īsi pa­teicu, lai nebēdā — esmu vesels un man ir labi. Pēc tam skriešus devos atpakaļ uz savu darba vietu. Ilmāram, esot ko­mandantūrā, bija izdevies viņai pastās­tīt ko vairāk. Tā, liekas, viņa atgriezās mājā ar mierīgāku sirdi un zināšanu, ka man nekas pārāk ļauns nav noticis.

 

Bija pienācis laiks, kad dienas ritēja ļoti strauji un nekontrolējami. Nebija pat laika domāt, kas varētu notikt rīt, jo kat­ra stunda nesa ko jaunu. Sakarā ar tran­sportiem uz Vāciju un leģionu apcieti­nāto nometnē bija palicis ļoti maz — daži simti. Bet vēl arvien kāds nāca klāt un kāds gāja prom, ar ko arvien saistī­jis mans darbs. Nometnes vācu vadība lika saprast, ka pēc katra nopietnāka pār­kāpuma viņu reakcija būs nežēlīga. Ti­kai Tekemeijers, kurš agrāk bija bijis visnecilvēcīgākais starp uniformētiem, tagad, pēc sava atvaļinājuma Vācija, kur ģimenes mājas drupās gulēja arī visi vi­ņa tuvinieki, bija palicis pavisam rāms, pat draudzīgs un nekādu možību, kas bija citiem komandatūras vīriem, neiz­rādīja. Mūs ar Krastiņu nospieda tas, ka, sagūstot kādu no nometnes izbēgušiem, vēl arvien varētu atklāties mūsu zināša­na par "lielo" bēgšanu, kas bija nozī­mīgs traips nometnes vadībai.

Un tā ap 25.septembri man un Krastiņam nāca komandanta piedāvājums iet uz leģionu, ko mēs, protams, bez lielas domāšanas arī pieņēmām. Nezinu, vai vēl kādam citam ari bija šis piedāvā­jums. Cik atceros, tad Arnoldam Čaupalam, kas vēl arvien atradās nometnē un vadīja nometnes pastu, tāda piedā­vājuma nebija. Komandants minēja, ka galīgais izkārtojums par mūsu atbrīvo­šanu prasīšot pāris dienas. Bet, kad 28. vai 29.septembri pienāca pavēle un sa­raksts par lielākās daļas apcietināto, kas vēl atradās nometnē, pārcelšanu ejot kā­jām uz Rīgas Centrālcietumu, pavēle par mūsu atbrīvošanu vēl nebija pienākusi. Komandantūra un Vidušs mūs gan mie­rināja, ka pavēle droši vien mums pienākšot cietumā, bet "vējš mūsu burās saplaka" un šaubas bija lielas. Bet kaut ka tomēr gribējās ticēt.

Sagatavojoties pārgājienam uz Cen­trālcietumu, mums bija jānodod visas nometnes mantas, un saņēmām atpakaļ labi kārtībā mantas, ko bijām nodevuši, ierodoties nometnē, protams, bez doku­mentiem. Tāpat līdzi varējām ņemt vi­sas personīgās mantas, kas bija uzkrā­jušās, dzīvojot nometnē, kā arī uztur­vielas. šīs līdzņemamās mantas, mums līdzi braucot, veda mazāka smagā auto­mašīna. Ja mana atmiņa neviļ, tad ceļi devāmies ap 130 apcietināto, bet nomet­nē palika ap 50 vai drusku vairāk. Ari Arnolds Čaupals bija gājieni uz Cen­trālcietumu. Gājām bez lielas steigas un ar ļoti pieticīgu apsardzi. Centrālcietums nonācām, kad sāka jau krēslot Mūs izvietoja atsevišķās kamerās kopā ar vi­sām mūsu mantām.

Nākamā dienā abi ar Ilmāru mēģi­nājām noskaidrot, vai nav pienākusi mū­su atbrīvošanas pavēle. Bet tas nebija tik vienkārši, jo cietumā nevaldīja tas miers, kāds valdīja Salaspilī. Visas amat­personas un sargi izskatījās ļoti norūpē­jušies, satraukti un steigas pilni. Bei­dzot mums paziņoja, ka nekās speciāls par mums no Reimersa ielas nav sa­ņemts. Kad lūdzām par mums Reimer­sa ielā telefoniski apjautāties, mums at­bildēja, ka pašreizējos apstākļos par ko tādu neesot ko domāt. Cik varējām ma­nīt, cietums bija pārpildīts. Tā neziņā un gaidās pagāja mūsu pēdējs diena dzimtenē, ko tad vēl nezinājām.

 

Vakarā mums paziņoja, lai uz gulē­šanu netaisāmies. Kad ārā jau bija tumšs, mūs izsauca ar visām mantām. Bijām sapulcināti cietuma pagalmā, cik sapra­tām, aiz pirmā korpusa. Tur vājā starme­šu gaismā mūs atkal izsauca un izdalīja trīs grupās. Prātā nāca: izsūtīšana, atbrī­vošana un nošaušana. Mūs ar Ilmāru iz­sauca un pievienoja lielākai grupai, kurā pēc aptaujāšanas šķita, ka nav tādu, kas būtu nošaujami. Kad visi bija izsaukti, pārējās divas grupas aizveda, bet mēs kā­du laiku palikām pagalmā. Pēc tam mūs nostādīja, cik atceros, rindās pa pieciem uz ielas, kas caur vārtiem veda ārā no cietuma. Kāda paliela grupa bija jau mums priekšā, un kāda grupa vēl pievie­nojās aiz mums. Tad mums pa daļām paziņoja, ka gājiens ies caur pilsētu, un ka katru, kas mēģinās bēgt vai ko no­ķers vēlāk, uz vietas nošaus. Bija mel­na, apmākusies nakts, kad sākām gājie­nu ar ļoti retu apsardzi.

Rīgas ielas bija tukšas un tumšas. Varēja redzēt ka šucmaņu apsardze ne­centās būt sevišķi modra. Gāju kopā ar Ilmāru Krastiņu gājiena kreisā malā. Re­dzējām, ka pāris reizes kāds apcietinā­tais atdalījās no gājiena un pazuda kādā šķērsielā. Liekas, kāds no sargiem to no­teikti redzēja, bet neviens šāviens neat­skanēja un nekas nenotika.

 

Gandrīz vai ideāli bēgšanas apstākļi bija, kad nonācām ostā. Mēs apstājā­mies it kā laukumā starp transportam sagatavotām mantu un materiālu grē­dām, starp kurām pazust nebūtu bijis nekādas problēmas. Apsargu bija maz, un neredzēja ari, ka viņiem būtu kāds suns. Tā stāvējām labu laiku. Ar Ilmāru aprunājāmies par iespējamo bēgšanu. Krievu karaspēks nebija tālu no Rīgas, bet mums pazust no Rīgas pirms tā ie­nākšanas mūsu uztverē bija mūsu dzī­vības un nāves jautājums. Ielas bija tuk­šas un iejukt starp cilvēkiem nebija ie­spējams. Uz kurieni doties? Iet katram uz savu māju likās neiespējami, jo no­nākt mūsu dzīvokļos tā, ka neviens to neredzētu, nebijās nekādu cerību. Mūsu ierašanās radītu redzētājā vai redzētājos aizdomas, un uz iespēju, ka neviens par to neziņotu, nevarēja paļauties. Domā­jām, ka mūs sūtīs uz Vāciju. Šajā brīdī likās, ka tur dzīviem sagaidīt kara bei­gas ir lielākas cerības nekā bēguļojot Rīgā un varbūt nonākot zem krieviem. Tā arī izšķīrāmies, ka nebēgsim. Man bija tā pavairāk nesamo, un pāris cil­vēku no mūsu līdzgaitniekiem bija ar mieru palīdzēt

 

Pienāca laiks, kad bija jādodas uz kuģa. Mūsu kolonna uz kuģa uzkāpa vieni no pēdējiem. Vienīgā vieta, kur varēja palikt, bija uz klāja. Meklējām kādu aizvēja pie kuģa virsbūves. Vis­maz daļēji to arī atradām — bijām pie virsbūves sienas, mums visapkārt cilvē­ku jūra. Nometamies uz grīdas un cerē­jām pussnaudienā pārlaist ceļojumu. Jū­ras slimība mūs nepiemeklēja, jo nebija laika par to domāt Jūra visu laiku bija mierīga, bet laiks — apmācies.

Braucēju sastāvs bija īsta Bābele. Bez mums, apcietinātiem, tur bija pri­vātie, kas visu laiku bažījās par savām dzīvībām, bet visvairāk par savu mantu — to, kas bija uz kuģa, un to, kas pali­ka krastā. Tur bija vācu karavīri, kas brauca atvaļinājumā, un gandrīz vai vi­su pakāpju ievainotie, no kuriem vairā­kiem bija ļoti grūd. Bet tur bija ari tādi, par kuriem varēja teikt, ka viņi kara lai­ka apstāk|os prata dzīvot ļoti labi — viņi gandrīz visu laiku spēlēja tikai kār­tis. Un tur bija liels daudzums sieviešu ar bērniem, kuriem šis brauciens atklātā jūrā nebija nekāda izprieca, kā tas kras­tā varēja likties. Kaut kur ap Kolkas ra­gu dzirdējām sakām: lūk, tur, tā zemes strēmele esot Latvija. Reiz minēja, ka tālu priekšā esot manīti krievu bumbve­dēji. No kurienes šīs ziņas nāca, nezi­nājām. Tāpat bija reize, kad tālumā bija dzirdami it kā lielgabalu grāvieni. Mū­su kuģis likās diezgan liels, zinātāji tei­ca, ka mēs braucot konvojā, kas bieži mainot virzienu. lai nekļūtu par vieglu mērķi zemūdenēm. Katru no mums no­darbināja tik daudz neatbildētu jautāju­mu gan par pašu dzīvību, gan par pie­derīgajiem. Un nebija vietas sentimen­tam, ka atstājam dzimto zemi varbūt — uz neatgriešanos.

Tad parādījās zeme. Nebija Šaubu, ka tā bija Vācija.

 

 

 

Arturs Neparts redakcijai atsūtījis kādu savu līdz šim neiespiestu rak­stu, kas nedaudz sasaucas ar viņa atmiņām, bet sniedz arī papildu ziņas par Salaspils koncentrācijas nometni. (Ievietojam rakstu saīsināti.)

 

Otrā pasaules kara laikā vācieši po­litiski ieslodzīto un ebreju izvietošanai Latvijā nodibināja, oficiāli sauktu, Dar­ba un audzināšanas nometni' (Arbeits und Erziehungslager). Būtībā tā bijā pēc Vācijas nometņu parauga celta un vei­dota koncentrācijas nometne, šī nomet­ne atradās Salaspilī, 18.kilometrā dienvidaustrumos no Rīgas, purvainā ap­vidū, netālu no Rīgas - Daugavpils šo­sejas un ziemeļos no Rīgas - Daugav­pils dzelzceļa līnijas, biīušajā Latvijas armiias šaujlaukumā. Tā bijā padota Os­tlandes drošības policijas komandierim un bija lielākais šāda veida iestādījums Baltijas valstīs. Nometni noorganizēja un vadīja Latvijas drošības policijas un SD priekšnieks Dr. Rūdolfs Lange.

Nometni sāka celt 1941.gada oktobri. Darbus vadīja civilists Magnuss Kačerovskis, bet no SD puses tos pārraudzīja ap­cietināto darba priekšnieks un nometnes pinnais komandants oberšārfirers Rihards Nikels. Darbus veica gan civilie amatnie­ki, amatnieki no politiski ieslodzītiem Rī­gas Centrālcietumā, gan arī no Eiropas atvestie ebreji un padomju kara gūstekņi no tuvējās kara gūstekņu nometnes.

 

Ārzemju, sevišķi Austrijas un Cehoslovākijas, ebreju ievešana Latvijā turpi­nājās no 1941.gada novembra līdz 1942 gada jūnijam. Viņus uz Latviju at­veda kopā ar samērā daudzām personīga­jām mantām. Daļu ebreju ievietoja Rīgas geto, no kurienes viņus sūtīja darbā uz Salaspili vai arī citur Rīgā un tās apkārt­nē. Daļu izlādēja tieši Salaspilī, kur viņus izmantoja nometnes celšanā. Un daļai li­ka izkāpt mežā, kur jau iepriekš bija iz­raktas bedres, — turpat viņus arī nošāva. Laika tecējumā, ar ļoti retiem izņēmu­miem, viņus visus nošāva vai citādi iznī­cināja. Lielu daļu no nometnes inventāra — matrača, segas un veļa — komplektēja no atvesto ārzemju ebreju mantām.

 

Administratīvi nometnes augstākais vadītājs bija vācu komandants ar saviem vācu palīgiem. Pirmo komandantu R.Nikelu nomainīja oberšturmfīrers Kurts Krauze. Viņa vācu palīgi bija oberšārfireri Čmutovs, kura pienākumos bija gādāt par nometnes drošību un ap­cietināto izspiegošanu; Bergers — pār­zināja kanceleju; Heijers — bija padota saimniecība un pasts, bet rotenfīrers Tekemeiers pārzināja nometnes āra darbus. Savas nežēlības un pēkšņās parādīšanās dēļ apcietinātie pēdējo sauca par "štukasu". Komandantūrā strādāja arī lat­viešu SD speciālu uzdevumu ierēdnis, sākumā Arturs Kanders, bet vēlāk — Uldriķis Sēlis, kuru uzdevums bija se­kot pārkāpumiem nometnē un par tiem apcietinātos sodīt.

Nometnes ikdienas administrāciju va­dīja nometnes vecākais, latviešu SD vīrs no Madonas Alberts Vidušs ar saviem latviešu SD palīgiem Edgaru Purviņu, Vi­li Liepiņu un Robertu Gruduli. Ir ziņa, ka Purviņš un Liepiņš krituši Prūsijā.

No apcietinātajiem komandantūrā strā­dāja viena sekretāre mašīnrakstītāja, ko­mandanta ziņnesis un virtuves darbinieki. Nometnes vecākā birojā strādāja apmēram pieci apcietinātie — apcietināto poli­cijas priekšnieks, nometnes vecākā neofi­ciālais palīgs, kartotēkas darbinieks, sta­tistiķis un nometnes vecākā ziņnesis.

 

Sākumā nometni sargāja latviešu SD vienība, to kādu laiku komandēja ober- šturmfīrers Bruno Tone, kurš skaitījās ari nometnes komandanta palīgs, kad vēl nebija nometnes vecākā. 1941./1942.ga- da ziemā Tone austrumu frontē bija no­saldējis kājas, pats varēja pārvietoties tikai uz kruķiem un tādēļ lika sevi nēsāt apkārt nometnē uz nestuvēm. Vēlāk, kad nometnei riņķī bija žogi ar sargu tor­ņiem, nometni sargāja latviešu šucma- ņi. Tiem jebkādi sakari ar ieslodzītajiem nometnē bija aizliegti, izņemot gadīju­mus, kad viņi sargāja darba grupas, kas strādāja ārpus nometnes.

Dzīvojamā baraka bija būvēta aptu­veni 250 apcietinātajiem, maksimālais — 400, bet bija arī gadījumi, ka barakā tika ievietoti līdz 800 apcietināto. Par baraku atbildēja barakas vecākais, un vi­ņam palīdzēja barakas policists, raks­tvedis, feldšeris un divi apkopēju

 

Apcietināti bija sadalīti darba grupās apmēram pa 15 katrā, un katrai grupai bija savs vecākais. Grupas bija nodarbi­nātas darbnīcās vai āra darbos. Nometnē bija galdnieku, atslēdznieku (mehāniskā), kurpnieku, šūšanas, salmu apavu u.c. darb­nīcas, ka arī slimnīca, pasts, vituve, veļas mazgātava, pirts ar veļas dezinficētavu un dažādas noliktavas. Ārpus nometnes bija darba filiāles: nometnes tuvumā — Sau­riešu un Bēma akmeņlauztuves un kūdras raktuve; tālākās vielās ar savām apmet­nēm — Spilves lidlauks pie Rīgas un Bro­cēnu cementfabrika pie Saldus. Bija ap­cietinātie, kurus iedalīt darba grupās dar­bam ārpus nometnes nebija atļauts.

 

Visgrūtāk klājās tiem apcietināta­jiem, kuri bija nodarbināti āra darbos pašā nometnē. Nometnes vadība bija iz­gudrojusi t.s. karuseli, t.i., ieslodzītos dzina pa pāriem ar nestuvēm ķēdē uz riņķi. Vienā riņķa galā uz nestuvēm bē­ra smiltis, otra riņķa galā smiltis nobēra kaudzē. Pēc zināma laika smiltis atkal tādā pašā veidā bija jānes atpakaļ, šāds darbs bija ne tikai demoralizējošs, bet ar to varēja apcietinātos, liekot viņiem skriet, ari ārkārtīgi izdzīt.

Dzīvību apdraudoša bija nokļūšana soda grupā, kur varēja nonākt par vis­dažādākajiem īstiem un izdomātiem pār­kāpumiem. Parastais soda ilgums bija viens vai divi mēneši. Soda grupas locekļi dzīvoja atsevišķā barakā, un viņu parastais darbs bija ar izsmelšanu tīrīt atejas. Kādu 12 pēdu garas kārts vidū bija iesiets apmēram 10 galonu trauks. Trauku nesa divi apcietinātie, kaus pie sava kārts gala. Nekāda apstāšanās ne­bija atļauta, izņemot laikā, kad piepildī­ja trauku. Jāstrādā (parasto 10 vai 12 stundu vietā) bija 14 stundas, saņemot tikai pusi no parastās pārtikas. Pusdie­nas laiks (parastās stundas vietā) bija tikai pusstunda, un sodītais nevarēja sa­ņemt ne sūtījumus, ne vēstules no pie­derīgajiem. Arī citādi soda grupā no­kļuvušajiem par vismazāko neregulari­tāti vai pilnīgi par neko piemēroja pa­pildu sodus kā "gulties, celties", tupus lēkt u.c., kas nereti izšķīra, vai sodītā fiziskie spēki izturēja vai ne.

Tāpat ieslodzīto nāvei par iemeslu varēja būt pēršanas sods, ko ar speciālu pletni izpildīja laukumā pie malkas šķū­ņa. Parasti piesprieda 25, 50 un vairāk sitienus. Ja sišanas laikā ieslodzītais zau­dēja samanu, atlikušos sitienus viņš sa­ņēma vēlāk pēc atlabšanas.

 

Nāves sodu — pakarot vai nošaujot — nometnē izpildīja par bēgšanu, par gatavošanos bēgt, vai ari par apsūdzību šādā nodomā, par organizēšanos sacel­ties vai pretoties nometnes varai u.c. Ap­tuvenie skaitļi par šādā veidā iznīcinā­tiem apcietinātajiem ir šādi: pakārti - 4, nošauti, bēgot pār žogu — 10, no­šauti par bēgšanu pēc noķeršanas — 6, nošauti par gatavošanos bēgt — 12, no­šauti pēc pārvešanas uz Centrālcietumu par organizēšanos sacelties — 100.

Pār žogu mēģināja bēgt galvenokārt karavīri pirmo divu nedēļu laikā pēc ieslodzīšanas, jo vēlāk viņi vairs nebi­ja fiziski spējīgi to darīt. Sākumā diez­gan daudzi arī izbēga, jo sargi šāva ga­rām. Bet, kad par sekmīgu šaušanu pie solīja degvīnu, bēgļus parasti nošāva vai vismaz sašāva, un bēgšanas mēģi­nājumi izbeidzās.

Nometnē bija arī bunkurs vai karce­ri, kur ievietoja ieslodzītos pa pratinā­šanas laiku, sodītos "pie maizes un ūdens", kā arī tos, kas gaidīja piespriestā nāves soda izpildīšanu.

Pēc lielām un biežām masveida nāve soda izpildīšanām 1941. gadā un 1942. gadā, nākamā lielākā sodīto iznīcināšanas akcija notika 1943. gada naktī no 5. uz 6. maiju, kad no dažādām ieslodzījumu vie­tām, pēc pārvešanas uz Rīgas Centrālcie­tumu, iznīcināja ap 400 ieslodzīto.

 

Ieslodzīto apģērbs sastāvēja no apakškrekla, kas parasti bija šūts no eb­reju mantu veļas gabaliem, no ļoti ze­mas kvalitātes lupatveida pelēkas drē­bes šūtām virsbiksēm, tādas pašas drā­nas virskrekliem līdzīga vamža un be­retei līdzīgas galvassegas. Laimīgi bija tie, kas saņēma ari rīta svārkiem līdzī­gus mēteļus, bet tos varēja saņemt tikai tie, kas strādāja ārā. Apavus atvietoja auti un koka tupeles. Amatvīri ar spe­ciālu atļauju varēja nēsāt parastos ap avus. Visiem apcietinātajiem apģērbam kreisajā pusē pie krūtīm bija uzšūta kla­sifikācijas zīme — civilistiem balts, bet karavīriem sarkans "A", "B" vai "C". Pēdējos tādēļ arī mēdza saukt par "sa­rkankrūtīšiem". Soda grupas piederīga­jiem uz muguras uzšuva apmēram 6 col­las diametrā baltas drēbes apli, ko ap­cietinātie sauca arī par ''bumbu". "A" bija zemākā klasifikācija, un šīs klasifi­kācijas civilisti varēja saņemt un izsūtīt vienu vēstuli, kā arī saņemt vienu paci­ņu mēnesi. Karavīri ne vēstules, ne pa­ciņas saņemt nedrīkstēja.

Vācu un latviešu SD vīri ieslodzītajiem bija jāsveicina, nostiepjot rokas gar sāniem un ātri noņemot galvassegu. Kas to nedarī­ja vai darīja nepieņemami, tos bargi sodīja.

 

Izsniegtā uztura vērtīgākā daļa bija maize, kaut ari tai bija zāģu skaidu un citi piejaukumi. Maizi katrs saņēma no 150 līdz 350 gramu dienā atkarībā no darba. Parastā norma bija 200-250 gramu. Kat­ru dienu pusdienā katrs saņēma 3/4 litra zupas, kurā vajadzēja būt kartupeļiem, kā­postiem vai ari putraimiem, bet tos tur atrast bija grūti. Dienas devā ietilpa ari apmēram 8 grami zirgu gaļas, ko dažkārt izsniedza kā gaļas izstrādājumu reizi nedēlā kopā ar sauso devu vakara — maizi, gabaliņu margarīnā, nedaudz cukura un ievārījuma. No tīta un vakarā izsniedza arī nesaldinātu vāju graudu kafiju. Neno­teiktās laika atstarpēs ieslodzītajiem izsnie­dza arī nedaudz cigarešu, nesmēķētāji tās iemainīja pret pārtiku. Ieslodzītie nekad nesaņēma pilnu noteikto normu, jo to "no muitoja" ne tikai produktu piegādātāji, bet arī pašu apcietināto darbinieki. Ja tomēr ieslodzītie režīmu izturēja samērā veik­smīgi, tad par to jāpateicas piederīgo pie­sūtītām paciņām, kā arī tam, ka ieslodzī­tie paciņu saturā dalījās, un gluži tukšā nepalika neviens. Visgrūtāk klājās kara­vīriem — viņiem jāstrādā bija vissmagāk, bet paciņas saņemt nebija atļauts.

Var pieņemt, ka nometnes pastāvē­šanas laikā no slimībām, kurām nebija tieša sakara ar sodīšanu, mira ap 400-500 ieslodzīto. Tāpat var pieņemt, ka no iemesliem, kam pamatā bija necilvēcīgie sodi, mira ap 100-150 ieslodzīto.

 

Ieslodzīto skaits nometnē svārstījās no apmēram 2500 līdž 6000, neskaitot evakuētos. Nometni vācieši izmantoja arī kā caurlaidi tūkstošiem baltkrievu un ci­tu padomju pilsoņu evakuācijai uz Vāci­ju, sevišķi 1944. gada vasarā. Tāpat uz Vāciju pamazām pārvietoja arī Salaspils nometnē ieslodzītos. Pirmo transportu no­sūtīja 1943. gada 18. oktobri, un tam līdz pēdējam brīdim sekoja daudzi citi. No nometnes tieši uz leģionu vai citu militā­ru vienību pārcēla arī daļu no nacionālās pretestības kustības dalībniekiem, seviš­ķi Latviešu nacionālistu savienībai ("Tau­tas Balss") piederīgos.

1944. gada vasarā nometni apmeklē­ja leģiona generālinspektors ģen. Rūdolfs Bangerskis. Pēc šī apmeklējuma ieslo­dzītos karavīrus pārvietoja uz jaunveidotiem būvbataljoniem. Pēdējais transports nometni atstāja 1944. gada 26. septem­bri, kad apmēram 140 apcietinātie, ejot kājām, tika pārcelti uz Centrālcietumu, un no turienes ar kuģi nosūtīti uz Vāciju. Pēc tam nometnē palika tikai daži des­miti ieslodzīto. Viss SD personāls un lie­tuviešu SD sargi ar suņiem nometni pa­meta 29.septembra rītā. Pēc tam aizbēga arī atlikušie apcietinātie. Vēlāk šajā dienā nometnē ieradās SD personāls, kas nometni nodedzināja. Blakus nometnes hronoloģiskajam aprakstam daži notiku­mi ir pelnījuši atsevišķu pieminēšanu.

 

1944.gada 27.jūlijā no Lietuvas pu­ses sākās negaidīts padomju uzbrukums neaizsargātajai Jelgavai. 29.jūliia rītā no­metnē ieradās vācu t.s. "Sonderkommando". Dažiem apcietinātajiem izdevās ko­mandantūrā uzzināt, ka ir pavēle: ja ne­nāk atsaukums, tad nākamā naktī "Son- derkommando" uzdevums ir nometni iz­nīcināt ar visiem tur ieslodzītajiem. Šā­dos apstākļos ieslodzītais Gudakovskis, kurš skaitījās kā neoficiāls palīgs un pa­domdevējs Vidušam, sāka slepeni orga­nizēt bēgšanu, tajā iesaistot apcietinātos, kuri strādāja komandantūrā, nometnes ve­cākā birojā, sardzē un apcietināto mantu un dokumentu noliktavā. Apmēram pulk­sten 17 no Rīgas pienāca rīkojums par nometnes iznīcināšanas pavēles atsauk­šanu ar norādījumu turpināt pastiprinātu ieslodzīto izsūtīšanu uz Vāciju, šādos ap­stākļos daži atsacījās bēgt, bet lielākā daļa bēga naktī uz 30.jūliju. Sekmīgi izbēga 12 apcietinātie kopā ar četriem sargiem — Gudakovskis bija paņēmis līdzi pat Viduša mašīnpistoli.

 

Pēc dažām dienām nometnes latvie­šu šucmaņu sardzi nomainīta lietaviešū SD ar suņiem. Vēl dažas dienas vēlāk, pateicoties gadījumam un nodevībai, no Centrālcietuma uz nometni atveda kara­vīra drēbēs tērpušos izbēgušo sardzes un administrācijas frizieri Jāzepu Kaņepi. Pēc nežēlīgas pratināšanas, kurā Kaņeps nevienu nenodeva, viņu daļas ieslodzīto priekšā pakāra. Viņš pie karātavām pali­ka vēl vairākas dienas ar kaklā pakārtu dēli, uz kura bija rakstīts: "Tā klāsies katram, kas bēgs". Drīz nometnē atkal ieveda pie Rīgas noķertus izbēgušos Miervaldi Deksni un Genovēvu Opincāni. Arī viņus nežēlīgi pratināja un rezul­tātā inkriminēja četras citus — Ribaku, Strautmani, Treju un Ozoliņu. Visus se­šus nošāva. Sodu, piedzēruši un raudā­dami, izpildīja Viduša vīri. Izrādījās, ka Ozoliņš bija šo vīru jaunības draugs.

Ap šo pašu laiku nometnē ieveda un novietoja atsevišķā barakā pie virtuves ap 50 ebreju. Ar viņiem rīkojās tikai "Sonderkommando" un komandantūras vīri, resp., vācieši. Runāja, ka šos cilvē­kus izmantojot masu kapu atrakšanai un atrakto līķu dedzināšanai. Kādu dienu vienu no šiem cilvēkiem pakāra bara­kas durvis, tā ka visiem bija jāiet viņam garām, šīs grupas sastāvs strauji mainī­jās — likās, ka darbā novājinātos likvi­dēja un viņu vietā nāca citi. Tad kādu vakaru viņi nometnē vairs neatgriezās. Pēc tam mazāka ebreju grupa, ap 10 cilvēku, pārnakšņoja koku žāvētavā pie galdnieku darbnīcas. Arī viņus it kā iz­mantoja kapu atrakšanai, un grupas sa­stāvs ik pēc pāris dienām bija cits. Bei­dzot ari viņi nometnē vairs neatgriezās.

Drīz pēc Jelgavas krišanas nometnē ieveda Konstantīnu Čaksti, Ludvigu Sēju, Bruno Kalniņu un inženieri Valdi Zieme­li. Kalniņš jau no pirmā brīža jutās kā mājās un apstaigāja nometni Kad pēc kā­dām desmit dienām pārējos izsūtīja uz Vā­ciju, Ziemelis bija smagi saslimis. Kaut viņam bija jāguļ virtuvē uz grīdas, tomēr ar pārējo apcietināto gādību viņš slimību pārdzīvoja un ari nonāca Vācijā.

Bieži pret apcietinātiem necilvēcīgi iz­turējās ne tikai vācu un latviešu SD vīri, bet arī amatvīri no apcietināto vidus. No apcietinātiem kā ļaunākie minami āra dar­bu pārzinis Kēlers, kas bija klibs un tei­cās esam mežzinis, kā arī apcietināto po­licijas "prefekts" Oskars Bērziņš, kurš uz­devās arī par Jan Berzing. No uniformē­tiem administratoriem cilvēcīgākie bija Viduša vīri Purviņš, Liepiņš un Grudulis, sevišķi pirmais. Starp latviešu SD vīriem zvērīgākais bija Sēlis.

 

Nometnē ieslodzīti bija daudzu un da­žādu tautību cilvēki. 1944.gada vasarā no nometnes atbrīvojama un pārceļama bija kāda angliete. Sēlis nekaunējās viņu rupji izlamāt, spert viņai ar kāju un sist pļauku sejā, visu to viņš darīja apcietinā­to un komandanta Krauzes priekšā. No vāciešiem ļaunākie bija Tekemeiers un komandants Krauze. Pēdējais sodīja kā­du apcietināto, liekot tam tupus lēkt pa ceļu apkārt nometnei, bet pats brauca ar mašīnu sodītam tuvu aiz muguras. Bei­dzot sodītais vairs nespēja tālāk lēkt Vīni pakrita, un pa muti saka nākt asinis. Vi­ņu ievietoja slimnīcā, kur viņš arī mira.

1944.gada vasarā Tekemeiers aiz­brauca uz Vāciju atvaļinājumi. Kad viņš atgriezās, viņa uzvešanos vairs nevarēja pazīt. Ar apcietinātiem viņš bija laipns un mierīgs, pat piedāvāja cigaretes. Izrā­dījās, ka Vācijā gaisa uzlidojumā sagrau­tās mājas drupās aprakta bija visa viņa ģimene. Viņš bija palicis pasaulē pilnīgi viens, un viņam nebija vairs arī nekādu šaubu par nacistiskās Vācijas galu.

 

Var pieņemt, ka Salaspils koncentrā­cijas nometnei pavisam cauri izgāja ap 12 000 apcietināto, neskaitot ebrejus un no Krievijas evakuētos. Par spīti necilvēcī­giem apstākļiem, apcietinātie dzīvi no­metnē izturēja relatīvi labi. Ja tas tā, tad par to jāpateicas piederīgo paciņām, viņu vēstulēm un ieslodzīto savstarpējai izpalī­dzībai. Šie paši ieslodzītie masveidīgi aizgāja bojā pēc izsūtīšanas uz Vāciju, kad vairs nevarēja saņemt ne paciņas, ne vēs­tules. Arī režīms tur bija nesalīdzināmi ļaunāks. No Salaspils koncentrācijas no­metnē ieslodzītiem civilistiem pēc kara ir izdevies apzināt tikai ap 650 dzīvi paliku­šos, no kuriem ap 500 bija Latvijā. Node­dzinātās nometnes vietā ir uzcelts ansamblisks piemineklis, kas ir viens no masīvākiem un iespaidīgākiem Eiropā.