SALAPILS KONCENTRĀCIJAS NOMETNE

Latvju Ziņas, Nr.33 (05.09.1945),Latvju Ziņas, Nr.34 (08.09.1945)

Man liekas, ka maz būs latviešu, kas nebūtu dzirdējuši par Salaspils koncentrācijas nometni vācu okupācijas laikā, bet maz būs tādu, kas pazīst šis iestādes īsto seju, nozīmi un metodes. Esmu te uzrakstījis sīkākus datus un faktus.

Salaspils nometne atradās kādus 18-20 km no Rīgas, starp Rumbulas un Salaspils stacijām. Tā bija no vislielākām nometnēm Latvijā, izbūvēta pēc tādu Vācijas nometņu parauga. Tā bija politisko un kara laikā notiesāto likuma pārkāpēju, kā arī latviešu karavīru soda nometne.

Tas ir liels nosusināts laukums Salaspils purvā ar vairākkārtīgiem dzeloņstiepļu žogiem un aizsprostiem, ar sargu torņiem un mājiņām. Visapkārt uzstādīti prožektori, kas nakti žogus spilgti apgaismo. Torņos iebūvēti grozāmi staru kūļu metēji un novietoti automātiski ieroči. Nometne sadalīta vairākos lokos. Arējā novietotas apsardzības un administrācijas ēkas (barakas). Nākošā apli novietoti administratīvo sodu izcietēji: darba kavētāji, vispār visi, kam piespriests noteikta termiņa sods. Nākošajā, pēc kārtas trešajā apli novietoti noziedznieki, kā: slepkavas, zagļi utt., kuru sods saistīts ar ilgāku palikšanu nometnē. Pašā nometnes vidū, kas speciāli izbūvēta un ļoti stingri apsargāta, novietoti politiskie "noziedznieki", kas atkal savukārt sadalīti atsevišķās nodaļās, Salaspils nometnē atradās daudzu tautu pārstāvji, ko veda šurp pat no ārzemēm, piem. Rumānijas, Ungārijas, Polijas, Čehijas utt. Nometnē bija kā vīrieši, tā sievietes; nometni apsargāja sevišķas SD nodaļas, kā arī izmeklētas SS vienības.

Tā kā dzīvoju tikai 1 km no nometnes, tiku daudz ko novērojis un arī noklausījies no nometnes sargiem.

Salaspils nometni pilnīgi pabeidza izbūvēt 1942. g. augustā, kad notika nometnes apsardzības personālam "atklāšanas svētki", kas ilga vairākas nedēļas ar drausmīgu dzeršanu un izpriecām. Tūlīt pēc atklāšanas nometnē nodibinājās "vietējas" tiesas, lai gan smagi sodāmos veda nopratināt SD galvenā mītnē — Reimersa ielā Rīgā. Apcietinātos sadalīja vairākās grupās pēc dažādiem ieslodzījuma veidiem. Piemēram, bija parastais ieslodzījums ar pastāvīgu uzturu un samērā ciešamiem apstākļiem, nākošais veids turpretī bija daudz smagāks, saistīts ar daudziem ierobežojumiem un pazemojumiem. Parastais ieslodzītais dzīvoja barakā, kur bija 2 un 3 stāvu lāviņas, ļoti saspiestas. Bija ierīkoti arī karceri — tumši un mitri pagrabi, kur valdīja ļoti stingrs režīms un ieslodzītā dzīvība bija apdraudēta. Visu nometni, atskaitot smagos noziedzniekus, sadalīja rotās jeb grupās, kam no pašu vidus nometnes vadība iecēla vecākos un uzturziņus. Ieslodzītie bija sadalīti strādātājos, un nestrādātājos. Nometnē bija daudz dažādu amatu darbnīcu, piem. galdnieku, kurpnieku, drēbnieku, sedlenieku, virvju vijēju, bija pat auto darbnīcas. Ieslodzītos sūtīja darbos ari ārpus nometnes — kūdras purvos, ķieģeļu cepļos, akmeņu lauztuvēs, kā ari lauksaimniecības darbos.

Salaspils iemītnieku skaitu grūti noteikti nosacīt, to varēja būt 50-60 tūkstoši. Uzturs viņiem bija iedalīts vairākās šķirās, tā, piem., I šķira saņēma 400 g maizes, 25 g margarīna, 75 g gaļas, 40 g marmelādes, 25 g cukura, 3/4 litra zupas pusdienās un 1/2 litra vakarā (ne katru dienu). Bija arī papildu normas strādātājiem un prēmijas, ko piesprieda par izcilu spiegošanu ieslodzīto vidū; daudzi to darīja aiz bada. Par sevišķiem šī veida pakalpojumiem pat atlaida no apcietinājuma. Starp apcietinātiem novietoja arī īstus SD spiegus.

Salaspili vispār valdīja dažādas disciplīnas un spiegošanas sistēmas; to pārvaldīja īpaši nezin kur apmācīti ierēdņi. Bija fiziski un morāliski sodi, lietoja īstus inkvizīcijas paņēmienus. Smēķēt ieslodzītiem bija stingri noliegts; kuru pieķēra, sodīja ar miesas sodu pie kauna staba vai labākā gadī-jumā ar karceri.

Nometnes vidū atradās soda un sapulcēšanās laukums ar kauna stabiem un nojaucamām karātavām. Cik zināms, nometnē bija arī nopratināšanas kameras ar viduslaiku mocības soliem un spīdzināšanas rīkiem. Smagi sodītiem bija izbūvēts īpašs pastaigas laukums — ceļš ar grāvjiem, ūdens peļķēm, maziem žogiem, dažādiem šķēršļiem, lai staigātājiem būtu lielāka piepūle. Ejot pa ceļu, viņiem vajadzēja rokas turēt uz muguras un atkārtot tādus teicienus, kā: "esmu noziedznieks" vai "esmu vainīgs" utt. Ar to centās graut šo cilvēku morāli un tos pazemot. Tos, kuri nepietiekamā uztura dēļ kri-ta no kājām, mēdza uzmundrināt ar pātagām vai ūdens šalti. Lai gan izbēgt bija gandrīz neiespējami, tomēr daudzi to mēģināja, bet tika bēgot nošauti, vai arī saķerti — publiski pakārti. Pie kāršanas bija sapulcējas visiem, lai tos iebiedētu. Arī miesas sodi notika publiski. Nometnē bieži, it īpaši nakti, atskanēja mašīnieroču zalves, — tas vēstīja, ka kāds atkal bija mēģinājis bēgt. Tie atdusas Salaspils mežos un purvos.

Kā minēju, Salaspili bija ieslodzīti arī daudzi latviešu leģionāri. Tiem bija sevišķs režīms. "Nelabojamos" likvidēja; pēc kāda nometnes darbinieka vārdiem, nošauti kādi 400 latvieši. Arī daudzi nacionāli orientēti latvieši pazuda šai ellē bez pēdām. Pat darba disciplīnas pārkāpēji sodu neizturēja un "nomira" dabiskā nāvē. Kā teikts, nometni pārvaldīja "sevišķi mācīti" viri, kas sēdēja un gudroja dažādus sodus un pazemojumus. Sievietēm bieži izdarīja "ārsta apskati", izvarojot glītākās no viņām, lai sagādātu materiālu virsnieku izpriecas namiem, piem. slavenajam namam Parka ielā 4. "Nolietotās" sievietes, protams, likvidēja. Salaspili lauku pa laikam rīkoja t. s. "jēriņu naktis", kur "izmēģināja" sievietes. Vispār izvirtībai te bija traki veidi. Piemēram, sirmam vīrietim lika kopoties ar jaunu meiteni visu "augsto" kungu priekšā. Ja kāda nepadevās, to spīdzināja un likvidēja. Bija daudz jaunavu, kas labāk devās nāvē.

Kurš nebija vairs vēlams pasaulē, aizveda ārpus nometnes un vienkārši nošāva, līķi apkrāva ar malku un sadedzināja. Bieži ar auto veda malku, — tas liecināja, ka gaidāmi nāves sodi. Kad 1944. g. fronte ievirzījās Latvijas robežās, Salaspili apm. 600 m no manām mājām naktīs skanēja izmisuma saucieni un mašīnpistoļu zalves, bet pēc tam spīdēja ugunskura blāzma. Naktis atbrauca automašīnas no Rīgas stingrā apsardzībā, domājams, no Reimersa ielas vai citiem cietumiem.

Frontei vēl vairāk tuvojoties, septembri, nometni sāka evakuēt uz Vāciju. "Politiskos" latviešus evakuēja, bet leģionārus iedalīja soda bataljonā. Varu apgalvot, ka ap evakuācijas laiku vien Salaspili tika nonāvēti līdz 7000 dažādu tautību un šķiru cilvēki.