Hitleriskie bērnu asinssūcēji un slepkavas
Sakse A. Hitleriskie bērnu asinssūcēji un slepkavas. // «Cīņa», 21. decembris, 1944.g.
Ludmila Gurjanova ar savu māsiņu Veru
Foto P. Makovskis
Beigsies reiz karš. Uzvaras spožumā atgriezīsies mājā Sarkanās Armijas cīnītāji, cels sev jaunas mājas un stādīs jaunus dārzus. Bet daudzi visu mūžu klusos novakaros vieni palikuši, ilgi vērsīsies uz rļetumiem un naidā sažņaugtām dūrēm pieminēs zvērus hitleriešus, kuri nobendēja dārgāko, kas tiem bija — viņu bērnus. Bērnu slepkavības, bērnu asins izsūkšana — pirms kara mums liktos tikai izdomātos kriminālromānos iespējamas lietas. Un tomēr tā ir patiesība, visdrauslīgākā tiešamība, par ko liecību atdevuši atvērtie kapi tepat Latvijā, Salaspils koncentrācijas nometnē, par ko zina stāstīt simtiem bērnu, ko vācieši atdzinuši no Padomju Savienības kaimiņu apgabaliem, no Baltkrievijas, Sebežas, Latgales.
Šādi bērni, pāri par simtu, patlaban mitinās Bulduros, vairākās vasarnīcās iekārtotā bērnu namā. Viņu vecākus vācieši nobendējuši vai aizdzinuši uz Vāciju vergu darbos, pametot nevarīgos mazuļus likteņa varā. Daļu šādu bērnu vietējās krievu organizācijas savākušas vienkopus Dubultos, kur vācu laikā regulāras apgādes nav bijis, un bērni lielāko tiesu pārtikuši no privātpersonu dāvanām. Vācieši, lai rādītu, ka rūpējas arī par krievu bērniem, atdevuši bērnu novietnei nogalināto ebrēju bērnu drēbes.
Ļoša Kuznecovs un Dima Saksons
Foto P. Makovskis
Grūti vārdos izteikt, ko pārdzīvojuši šie bērni, no kuriem jaunākajam tikai divi gadi, vecākajam piecpadsmit. Vajag redzēt viņu sejas, viņu acis, lai saprastu, ka viņi nekā, it nekā nav aizmirsuši. Grūti izvilināt smaidu Tamaras Puzanskas sejā. Tagad viņai desmit gadu, bet viņas acīs sāpju bezdibeņi. Veselu gadu bērnu namā viņa nav runājusi ne vārda, tikai naktīs histēriski saukusi māti. Māti... kuru vācieši viņas acu priekšā dzīvu sadedzinājuši. Tas noticis Baltkrievijā, Vitebskas apgabala Ļubasnas sādžā, kuru vācieši noslaucījuši no zemes virsus. Vācieši nodedzinājuši ne tikai mājas, ugunī viņi sasvieduši visus slimos, vecos, grūtas sievietes, bet pārējos salādējuši vagonos un aizveduši uz Salaspili. Starp tiem arī Tamaru.
No kreisas: Jadviga un Aņa Zukas, Nataša Ļemešonoka un Tamara Puzanska. Foto P. Makovskis
Salaspilī Tamara sastapusi daudz citu baltkrievu un krievu bērnu. Te ieslodzīti pieci Lemešonoku bērni, kuru tēvu vācieši nobendējuši cietumā, bet māti un četrpadsmit gadu veco māsiņu Ņinu aizdzinuši uz Vāciju. Lemešonoki — Nataša, Šura, Žeņa, Gaļa, Borja un tikai gadu vecā Aņa kā noziedznieki ieslodzīti koncentrācijas nometnē. Kādā naktī barakā iedrāzušies vācieši, izrāvuši no guļas vietām mātes un pametuši bērnus raudam. Nataša stāsta, cik baigi viņiem kļuvis tumšajā telpā un kā viņa tajā meklējusi savu mazo māsiņu Aņu.
— Māti mēs pēc tam vairs neesam redzējuši. Bijām palikuši daudz bērnu. Visi dzīvojām barakā, jo ārā mūs nelaida. Mums vienmēr gribējās ēst. Mazā Aņa nepārtraukti raudāja un prasīja maizi, bet man nebija cita ko viņai dot, kā rūgta susla un kāpostu lapas.
Ne jau aiz cilvēkmīlestības vācieši atstājuši šos bērnus nometnē. Jau pēc dažām dienām bērni aizvesti uz slimnīcas ēku, kur vācietis ārsts ar dažiem palīgiem novietojis istabas vidū galdu, izņēmis dažādus instrumentus un novārījis šļirceņu adatas. Izbiedētie bērni šausmās rāvusies viens aiz otra un drebēdami vērojuši šo sagatavošanos. Pēc tam viņi sastādīti rindā un pateikts, ka viņus apskatīšot. Nataša ar mazo māsiņu Aņu klēpī stāvējusi viena no pēdējām. Viņa nav redzējusi, kas notiek ar pirmajiem, tikai izdzirdusi, ka viena meitene piepeši sākusi skaļi raudāt im ārsts cirtis kāju pie zemes un kliedzis. Nataša piegājusi tuvāk un ieraudzījusi, ka ārsts šai meitenei iedūris rokā adatu un pudelītē tecējušas asinis. Visi bērni raudājuši un klieguši, bet ārsts ar miesnieka vienaldzību licis saturēt mazos upurus un sūcis asinis.
— Kad pienāca mana kārta, — stāsta Nataša, — ārsts izrāva Aņu man no rokām un uzsvieda uz galda. Maņu roku saturēja un iedūra tajā adatu. Pēc tam sagrāba ari mazo māsiņu un nosūca ari viņai asinis. Es un Žeņa, Šura un Borja visi raudājām. Mums bija žēl māsiņas, viņa taču vēl bija tik maziņa. Ārsts pateica, ka neesot vērts raudāt, tik un tā Aņa nomiršot, un tā vismaz kāds labums no viņas būšot.
Pēc dažām dienām bērniem no jauna noņemtas asinis un Aņa nomirusi. Asiņu nosūkšana turpinājusies vairākas nedēļas, bērni kļuvuši bāli un pelēki, aiz galvas reiboņa nevarējuši pat kustēties. Katru dienu no bērnu barakas izvesti vairāki līķi. No Lemešonoku ģimenes dzīvi palikuši tikai desmit gadu vecā Nataša un septiņus gadus vecais Bora. Nataša bāla, mazasinīga meitenīte, vēl arvien ļoti nervoza, bieži raud. Boram visu laiku paaugstināta temperatūra.
Pēc atbrīvošanas padomju vara stājās pie bērnu ārstēšanas un labāku apstākļu sagādāšanas. Uzņēmumā bērnu medicīniska apskate. Foto P. Makovskis
Bāls un novārdzis vēl arī Dima Saksons, kuram vācieši 15 reizes nosūkuši asinis. Nav atžirdzis vēl Aļeksejs Kuzņecovs, kādreiz ņiprais Maskavas zēns, kurš 1941. gada pavasarī kopā ar vecmāmiņu atbraucis uz Sebežu viesoties pie radiem. Viņi visi atdzīti uz Salaspili, no kurienes Ļoša, kad izsūkti pēdējie dzīvības spēki, kopā ar citiem bērniem izmests kā nevajadzīgs atkritums. Bērni izvesti automašīnā, kurā tie gulējuši nekustīgi. Viņu sejās nebijis ne asiņu lāses. Mazs puisītis — Vilis Ločmelis, bijis nesamaņā pavēlies zem auto sola. Viņš arī vairs nav pamodies.
Aizkustinošas ir šo bāra bērnu rūpes vienam par otru, sevišķi par mazākajiem. Lūk, Ludmila Gurjanova. Viņai bijuši tikai deviņi gadi, kad tēvs aizgājis partizānos. Pēdējo reizi viņš iegriezies mājās naktī, kad mātei piedzimusi mazā .Vera. Atvadījies un aizgājis. Pēc trim mēnešiem Ludmilas māti nosituši vācieši. Deviņus gadus vecā meitenīte stājusies savai māsiņai mātes vietā, barojusi mazuli ar kartupeļiem un pienu, mazgājusi autiņus un izvilkusi trauslo dzīvībiņu ari koncentrācijas nometnē. Meiteņu vecākos brāļus vācieši aizdzinuši ierakumus rakt.
Spilgti vēl atceras Salaspils briesmas baltkrievu meitenes Jadviga un Aņa Žukas. Te viņas atdzītas no Vitebskas apgabala Siņšinas sādžas. Arī viņām nosūktas asinis. Viņas atceras, ka pēc katras asiņu zaudēšanas sāpējusi galva un acu priekšā griezušies krāsaini loki. Vēl tagad viņas izskatās bālas, caurspīdīgas.
Bāli vēl ir šie bērni, kuriem hitleriskie vampiri nosūkuši asinis. Arī pārējo bērnu veselība iedragāta. Tagad bērnu namam piešķirtas plašākas telpas. Par bērniem rūpējas enerģiskā direktore M. Ritmeistere. Silti un gādīgi par viņu veselību rūpējas ārste Haritonova un medicīnas māsa Grabovskaja. Šiem bērniem jāsāk atkal smaidīt, jāsāk ticēt gaišai cilvēcībai. Viņu dzīslās jāielej jaunas asinis. Bērniem jāaizmirst murgainā moku nakts, jāaizmirst vācu ārsta adata un pudelīte, kurā pilēja viņu asinis. Bet mēs nedrīkstam aizmirst. Nedrīkstam piedot mazās Aņas mocošo nāvi māsiņas rokās. Lai atkal Tamara Puzanska sāktu smaidīt, lai nākotnē mūsu bērniem nebūtu jānoskatās, kā viņu vecākus dzīvus iemet sārtā, mums jāiznīcina hitleriskā zvēra midzenis.
Anna Sakse
- Войдите на сайт для отправки комментариев
