Paliec sveika, Mazā Arkādija?
To, ka Rīgā ir Arkādijas parks, zina daudzi rīdzinieki. Tas atrodas tieši līdzās Torņakalna dzelzceļa stacijai, Arkādijas vārdā ir nosaukta tramvaja pietura, un vispār parka vēsture ir ievērojama. Bet Rīgā ir vēl Mazais Arkādijas parks, kas atrodas pavisam netālu no sava lielā brāļa, strarp Mazo Nometņu un Kokles ielām. Noteikti, ka daudzi rīdzinieki nemaz nezina par šī mazā dabas stūrīša eksistenci un var tā arī neuzzināt…
Šī parka vēsture saistās ar 20. gadsimta 1920. gadiem, kad tā teritorija pārgāja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes docenta Pētera Delles īpašumā. Viņš savu mūžu veltīja Latvijas augļkopībai un savā Pārdaugavas īpašumā ierīkoja plašu dārzu. Delle audzēja mazos augļkokus, eksperimentēja ar dažādiem augiem un nelielajā parka kalniņā plānoja audzēt vīnogas. Savā dārzā Delle audzēja paša selektētas cukurbietes, no kurām Latvijā daudzus gadus ražoja cukuru.
Mākslīgais kalniņš Mazajā Arkādijā
Profesors Pēteris Delle bija ne tikai augļkopības speciālists. Audzis muzikālā ģimenē, Delle spēlēja klavieres un flautu. Viņa ģimenes lauku mājas dārzā bija ierīkota īpaša nojume, kur muzicēja visa Delles ģimene. Arī dzīvojot Rīgā, profesors Mazajā Arkādijas kalniņā ierīkoja vietu kopīgiem koncertiem, no kurienes paveras skaists skats uz apkārtni. Tā Pārdaugavā radās savs mazais Bastejkalns.
1946. gadā Pēteris Delle mira un viņa dārzs pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā. Diemžēl, kara laikā bija izsaluši gandrīz visi dārza augi, kurus bija stādījis profesors, un pilsētai nācās padomāt, kā tos aizvietot. Pēc Otrā pasaules kara Rīgas privātie dārzi tika pārveidoti par sabiedriskiem, tā notika arī ar profesora Delles dārzu. 1950. gadā Mazā Arkādija kļuva par rīdzinieku atpūtas vietu. Interesanti, ka pēc savas formas dārzs līdzinās latviešu tautas instrumentam koklei, it kā apstiprinot blakus esošās Kokles ielas nosaukumu.
Mazā Arkādijas parka 1950. gada plāns
Parka laukums ir neliels – tikai 1,4 hektāri. No jauna bija jāiestāda daudzi koki, parkā līdzās Mazai Nometņu ielai tika izveidota Holandes liepu aleja. Ierīkoja daudzas puķu dobes, smilšu laukumu bērniem, saveda kārtībā kalniņa kāpnes. Parka teritorijā izvietoja soliņus, kur atpūtās gan Pārdaugavas iedzīvotāji, gan Kokles ielā ierīkotās Torņkalna poliklīnikas apmeklētāji. Mazais kalniņš kļuva par dabisku parka centru, bet trīsstūrī, ko veido Mazās Nometņu un Kokles ielas, puķu dobes centrā tika uzstādīta padomju karavīra tipveida skulptūra. Pieminekļa pakājē gandrīz vienmēr atradās ziedi un, kaut gan kareivis bija noklāts ar bronzas krāsu, ar laiku tas nosūbēja zaļš.
Padomju karavīra skulptūra 1960. gados.
Otrās republikas laikā skvēra dzīve izmainījās. Pirmā no šejienes 1990. gadu pašā sākumā pazuda padomju karavīra skulptūra. Tās vietā tika uzstādīta skulptora Paula Zaunzema “Jātnieks”, kas apkārtējos iedzīvotājus, pirmkārt, pārsteidz ar savu formu – viens akmens pusaplis balansē uz otra un nekrīt nost. Jātnieku gan šajā skulptūrā saskatīt nevar un bez Ojāra Spārīša grāmatas mēs diez vai uzzinātu šīs skulptūras nosaukumu. Kur palika”bronzas” karavīrs, nav zināms. Drīz pēc karavīra skulptūras nozušanas sāka pazust arī parka soliņi. Vai nu apkārtējie iedzīvotāji tos sacirta malkā, vai vietējie jaunieši aiz garlaicības salauza. Vandālisms sasniedza tādu pakāpi, ka pamazām sāka izjukt kalniņa augšā izvietotās betona apmales un pazuda daļa no kāpņu plāksnēm. Šķiet, ka pilsētas pašvaldība parku bija aizmirsusi, puķu dobes un smilšu laukumiņš aizauga ar zāli, un krūmi parka saauga tā, ka tas sāka atgādināt džungļus. Un tad viss pēkšņi mainījās un par parku atcerējās, bet jau citā sakarībā.
Skulptūra “Jātnieks”
Saskaņā ar Rīgas attīstības plānu 2006. – 2018. gadiem teritorija starp Mazo Nometņu un Kokles ielām tomēr nav parks, bet teritorija ar mazstāvu apbūves atļauju, kas ļauj šeit būvēt ēkas līdz trīs stāvu augstumam. Firma SIA“Grantex” tad arī nolēma aplaimot rīdziniekus ar kārtējo betona un stikla monstru, pie tam ne ar vienu, bet veseliem trim. Un pie reizes Kokles ielā izbūvēt pazemes auto stāvvietu. “Jātnieka” skulptūras vietā plānotas trīs dažādas formas ēkas ar nelielu baseinu vidū un, iespējams, pat ar strūklaku. Kalniņu, acīmredzot aiz pietātes pret profesoru Delli, neskars, toties viņa dārza vietā sliešoties vēl divas ēkas burta X veidolā. Projekts sola uzlabot apgaismošanas sistēmu, plašas pazemes stāvvietas un citus civilizācijas labumus. Tiesa gan, būšot jāziedo zināms skaits koku, bet dendrologi, saskaņā ar projekta dokumentāciju, nekādus pārkāpumus nav atraduši.
Parka apbūves projekts
It kā jau nekas, bet par šī projekta upuri kļūs parks – rīdzinieku atpūtas vieta! Tas nekas, ka parks ir nolaists un par to nerūpējas. Nokritušās koku lapas un citi atkritumi gan tiek savākti, bet soliņu kā nav, tā nav. Krūmi nav apcirpti, puķu dobes ir aizaugušas. Bet tā taču nav parka vaina! Jā, Mazā Nometņu ielas apkārtnē jau ir daudz parku, gan Arkādijas parks, gan apstādījumi gar Māras dīķi un Uzvaras parks. Bet vai pastaigāties starp betona kastēm ir patīkamāk? Mazais Arkādijas parks ir kā Uzvaras parka un Māras dīķa sastāvdaļa, gar to ved t.s. Rīgas zaļais veloceliņš. Tā ir apkārtējo rīdzinieku iemīļota vieta un esmu pārliecināts, ka viņi nevēlas šeit redzēt private teritoriju ar mūsdienu arhitektūras “šedevriem”.
Viena no projekta ēkām un skats uz parku šodien
Pats galvenais, kas šajā lietā ir neskaidrs – kāpēc? Kāpēc jābūvē jaunas ēkas parka teritorijā? Nedaudz tālāk pa Kokles ielu ir lieliska teritorija, kur kādreiz atradās dārzeņu bāze. Tagad tur visas ēkas ir nojauktas un teritorija tiek piesārņota ar atkritumiem. Kādēļ jābūvē dzīvojamās mājas līdzās nepabeigtam ēku kompleksam bijušajā fabrikas “Aurora” teritorijā, kas jau otro gadu stāv tukšs? Vai tiešām mūsu pilsētā ir tik maz ēku, kurās varētu iekārtot dzīvokļus un biroju telpas? Vai tiešām kārtējās betona kastes dēļ jāizkropļo pilsētas parks?
Līdz š.g. 25. martam notiek projekta publiskā apspriešana. Katram no mums ir iespēja izteikt savu viedokli šajā sakarībā. Projektsir apskatāms interneta vietnē, kur atrodama arī aptaujas anketa: http://www.rdpad.lv/services/deliberative/article.php?id=100441
Es nevienam nevēlos uzspiest savu viedokli, bet esmu pārliecināts, ka Rīgai un rīdziniekiem parki ir nepieciešami – tās ir mūsu pilsētas “plaušas”, kur var atpūsties no ikdienas steigas un patverties koku pavēnī. Esmu pats uzaudzis zem Arkādijas parka liepām un vēlos uz šejieni atvest savus bērnus…
Kirils Soklakovs
Tulkojums vietnes: Mazaijs Arkādijas Parks
